mājo šeit - https://zemmangokokablog.wordpress.com/2015/12/07/ziemassvetku-nemiers/
Mans galds kā liecinieks lasāms šeit.
Pārvācos uz jaunām virtuālajām mājām. Turpmāk mani varēs sastapt šeit - Zem Mango Koka
...ir jebkura vasara Latvijā. Pat tad, kad tā sagaida ar knapi 16 grādiem plusā. Šovasar atlidojām īsi pirms Jāņiem, un jau no lidmašīnas izkāpjot mūs sagaidīja pamatīgs spirgtumiņš. Zinu, ka patstāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem tas bija "nedaudz" par vēsu, bet mums, Džakartas tveicē izslāpušajiem, tā bija patīkama pārmaiņa.
Iespējams, ka tā ir kāda likteņa ironija, ka man, izteiktam aerofobam, dzīve ir iegrozījusies tieši tā, ka bez lidošanas nu neiztikt nekādi. Sākumā domāju, ka, jo vairāk lidošu, jo bailes kļūs mazākas, bet, eh, kā es atkal kļūdījos...
Un vēl smieklīgāks ir tas fakts, ka pati esmu centīgi nostrādājusi divus gadus Rīgas lidostā, citiem cilvēkiem vēlot "Patīkamu lidojumu!". Šķiet, ka tas pat saasināja manu situāciju. Jo vairāk zini par aviācijas "iekšiņām", jo vairāk saproti, ka visur ir tikai cilvēki. Apzinīgi, centīgi, zinoši, profesionāli (ar dažiem stulbiem nano vērtības izņēmumiem), bet tomēr cilvēki. Nu tā kaut kā...
Un ko lai tad dara, ja jālido tik un tā? Man nav nekādas unversālas receptes, bet varu padalīties ar saviem novērojumiem un pieredzi:
Un vēl smieklīgāks ir tas fakts, ka pati esmu centīgi nostrādājusi divus gadus Rīgas lidostā, citiem cilvēkiem vēlot "Patīkamu lidojumu!". Šķiet, ka tas pat saasināja manu situāciju. Jo vairāk zini par aviācijas "iekšiņām", jo vairāk saproti, ka visur ir tikai cilvēki. Apzinīgi, centīgi, zinoši, profesionāli (ar dažiem stulbiem nano vērtības izņēmumiem), bet tomēr cilvēki. Nu tā kaut kā...
Un ko lai tad dara, ja jālido tik un tā? Man nav nekādas unversālas receptes, bet varu padalīties ar saviem novērojumiem un pieredzi:
- Statistika ir visu baiļu vislabākā pretinde. Nav man jums te jāstāsta, un jūs paši jau noteikti to zināt, bet reizēm sev ir vērts atgādināt, ka pastāv lielāka iespēja nokrist pa kāpnēm un lauzt sprandu nekā iekāpt "nepareizajā" lidmašīnā. Žetons aplikācijas "Am I Going Down?" radītājiem, kas visu šito galvas lauzīšanu aizmēž prom kā nebijušu. Atliek tikai ievadīt vajadzīgos datus, proti, lidmašīnas tips, no kurienes uz kurieni, un, voila, jūsu rezultāts
Tas, protams, negarantē, ka neiekāpsiet lidmašīnā, kuras pilotam ir pamatīga cemme uz visu cilvēci, un sevis apliecināšanas dēļ, tas izdomās ietriekt lidaparātu kalnu grēdā. Un vēl jau var gadīties kāds urla, kam rokā trāpusies "surface-to-air"raķete. Un tas mani noved pie otrā punkta, proti...
- Sarkasms un Melnais Humors. Jā,mīlīši, tas man palīdz. Dīvaini, bet par šo tēmu tā riktīgi izsmejoties, man paliek vieglāk. Iespējams, paša lidojuma laikā es filmu "Aeroplane" neskatītos, bet pirms lidojuma mani tā nedaudz atspirdzina. Visi jau mēs kādreiz "izbeigsimies", un neba nu mums paredzēt un noteikt, kur un kā.
Un šis skečiņš no Saturday Night Live ir C vitamīns neatšķaidītā veidā:)
Un vēl viens jautrs SNL gabaliņš par lidostu drošību
- Vietu izvēle. Ja vien man ir iespēja, es jau savlaicīgi izvēlos konkrētu vietu lidmašīnā. Jā, pat reizēm piemaksājot, bet man tas ir būtiski. Jūtos izcili draņķīgi, ja netieku pie savas iecerētās vietas pie ejas. Kāpēc tieši pie ejas? Nekur jau es skriet un lekt pa salonu netaisos, bet manā gadījumā, tas man samazina blakus esošo nepazīstamo cilvēku skaitu tieši par vienu. Un vēlams, lai eja būtu man kreisajā pusē. bet nu nebūsim pieticīgi, un neapstāsimies tikai pie šiem parametriem:) Vietai jābūt pēc iespējas tuvāk pilota kabīnei (tas, ja nu man pēkšņi pasauc vadīt lidmašīnu:), lai samazinatu turbulences kratekļu iespējamību, vēlams, ne virs lidmašīnas spārna, un ar atliekamu atzveltni. Jūtos izcili stulbi, ja man trāpās tāds krēsls, kuram šīs opcijas nav. Visiem šiem vietu izlūkgājieniem labi noder Seat Guru mājaslapa, kur var visu sīki un smalki redzēt. Kā piemēru paņēmu konkrētu lidojumu no Džakartas uz Tokiju ar ANA aviokompāniju, un lūk, ko tur var redzēt:
Pārskats par biznesa un ekonomiskās klases sēdekļiem, ietverot pat tādu informāciju, par cik grādiem kurš sēdeklis var tik atliekts. Burvīgi. Tālāk pie vietu izvēles:
Garās, jaukās brīvdienas nu ir galā, un ir laiks atgriezties realitātē.
Mana nabaga darbistaba īsi pirms aizbraukšanas tika pārvērsta par "kur lai visu šito noliek" mantu patvērumu, un izskatījās pabriesmīgi šādi:
Mana nabaga darbistaba īsi pirms aizbraukšanas tika pārvērsta par "kur lai visu šito noliek" mantu patvērumu, un izskatījās pabriesmīgi šādi:
Tā ir sanācis, ka pati esmu "apmaldījusies" savā blogā. Lai gan iepriekšējais izskats man tīri labi gāja sirds, tā funkcionalitāte mani tomēr neapmierināja. Šodien pat nevarēju atrast kādu konkrētu ierakstu, jo kalendārais rakstu izkārtojums vienkārši nedarbojās. Vārdu sakot, remontējos...
Jūnijs ir baigais ašais zemeņu zēns. Ir atkal fiksi atskrējis, dīvanā pie mums iesēdies, un saka, lai krāmējam čemodānus, jo vasara Latvijā jau gaidot. Un mēs esam priecīgi. Priecīgi, ka viens veiksmīgs skolas gads, nu jau vairs ne tik svešajā Indonēzijā, ir noslēdzies. Priecīgi, ka priekšā divi forši KasVarBūtVēlLabāksParVasaruLatvijā mēneši! Un tādi kā nedaudz nokaunējušies, ka neesam ar visu šogad piedzīvoto padalījušies ar saviem bloga sekotājiem. Nu vismaz es esmu nedaudz nokaunējusies. Neko jau daudz es te vairs nesastrebšu, bet pirms vēl Latvijas iespaidi visu iepriekš piedzīvoto nepadara blāvāku, mēģināšu ko labot, nelielu fotoreprtāžu veidā.
Un tā, pagājušā gada oktobrī apciemotā Bali sala.
Bali no mums ir gandrīz vai rokas stiepiena attālumā. Reizēm pat jokojam, ka mums ir vieglāk un ātrāk tikt uz Bali nevis uz kādu Džakartas attālāku rajonu. Jociņš ir ar savu graudiņu patiesības, jo Džakartas satiksme ir pasaulē vistrakākā/vislēnākā/visnoslogotākā utt. Uz lidostu varam aizbraukt pa kādām 40 minūtēm pa speciālu apvedceļu, un tad jau līdz pašai Denpasaras (Bali) lidostai lidojums ir tikai pusotru stundu garš. Uz kādu iecienītu ēstuvi Džakartas sirdī gan nākas vizināties stundas divas vai pat vairāk. Reizēm satiksme pilnībā apstājas un iestājas pilnīgs un galīgs indonēziešu valodā dēvēts "macet".
Bet nu atpakaļ pie Bali fotoreportāžas. Pavisam īsumā - uzturējāmies mēs Sanurā, vienā no visklusākajām Bali pludmalēm. Noīrējām villu ar mazu baseiniņu. Apciemojām arī citas pludmales un arī Bali kultūras centru Ubudu. Tālāk aiziet bilžu jūra. Ja sanāks, vēlāk papildināšu bildes ar nelieliem info kumosiņiem.
Pirmās četras bildes - mūsu pagaidu mājas Sanurā. Ja ir interese, varu padalīties ar informāciju - kas, kur un kā. Ideāls variants lielākām ģimenēm, jo šim īpašniekam pieder divas kopā savienotas villas.
Un tā, pagājušā gada oktobrī apciemotā Bali sala.
Bali no mums ir gandrīz vai rokas stiepiena attālumā. Reizēm pat jokojam, ka mums ir vieglāk un ātrāk tikt uz Bali nevis uz kādu Džakartas attālāku rajonu. Jociņš ir ar savu graudiņu patiesības, jo Džakartas satiksme ir pasaulē vistrakākā/vislēnākā/visnoslogotākā utt. Uz lidostu varam aizbraukt pa kādām 40 minūtēm pa speciālu apvedceļu, un tad jau līdz pašai Denpasaras (Bali) lidostai lidojums ir tikai pusotru stundu garš. Uz kādu iecienītu ēstuvi Džakartas sirdī gan nākas vizināties stundas divas vai pat vairāk. Reizēm satiksme pilnībā apstājas un iestājas pilnīgs un galīgs indonēziešu valodā dēvēts "macet".
Bet nu atpakaļ pie Bali fotoreportāžas. Pavisam īsumā - uzturējāmies mēs Sanurā, vienā no visklusākajām Bali pludmalēm. Noīrējām villu ar mazu baseiniņu. Apciemojām arī citas pludmales un arī Bali kultūras centru Ubudu. Tālāk aiziet bilžu jūra. Ja sanāks, vēlāk papildināšu bildes ar nelieliem info kumosiņiem.
Pirmās četras bildes - mūsu pagaidu mājas Sanurā. Ja ir interese, varu padalīties ar informāciju - kas, kur un kā. Ideāls variants lielākām ģimenēm, jo šim īpašniekam pieder divas kopā savienotas villas.
Dzīvei svešā zemē ir kaut kāda līdzība ar partneru attiecībām. Jā, ir tur savs medusmēnesis, kad viss ir jauns un elpu aizraujošs, bet tad tam seko klupšana un atkal kājās stutēšanās, un "viss man līdz brošai" mijās ar "ak, cik te viss ir jauki". Manai un Indonēzijas "kopdzīvei" nu jau ir septiņi mēneši, un varu teikt, ka abas esam daudz maz viena pie otras pieradušas, apzinājušas trūkumus un spēka punktus. Indonēzija man ir iemācījusi uz lietu kārtību skatīties nedaudz brīvāk un nepiespiestāk.
Pagaidām manas zināšanas par Indonēziju aprobežojas ar pāris pilsētām un apdzīvotām vietām Javas salā un Bali salu, bet šo faktu noteikti mēģināšu tuvākajā nākotnē labot. Indonēzija ir tik dažāda!
Pagājušās nedēļas nogalē devāmies apciemot Bandungas pilsētu, a.k.a. Kota Kembang (Ziedu Pilsētu) jeb Indonēzijas Parīzi.
Tautā pazīstama arī kā vieta, kurp indonēzieši, malaizieši un pat glancētās Singapūras iedzīvotāji dodas pēc lētām/lētākām štātēm. Un kāds tur brīnums, jo Bandunga ir tekstila industrijas milzis, kas pilda tādu zīmolu veikalu plauktus kā Old Navy, Gap, TopShop, Banana Republic, H&M, Hugo Boss, Armani, Versace...vai man vēl turpināt?:) Šī lētākpārdošana Bandungai ir tik ļoti iepatikusies, ka liela daļa "outlet" veikalu iepērk pārpalikumus un daļējus brāķīšus arī no Taizemes, Vjetnamas un pat Portugāles ražotnēm.
Neliegšos, arī es kritu kārdinājumā, un nedaudz (relatīvi, protams:) paplašināju sava skapja saturu.
Mūsu Bandungas braucienam gan bija cēlāks virsmērķis - proti, apskatīt turpat netālu dislocēto Tangkuban Perahu (vulkānu Perahu). Jā, un vēl bija doma apciemot audumu un tekstīliju tirgotavas ar cerību atrast supergaru rāvējslēdzēju un citus šūšanas piederumus. Rāvējslēdzēju nenopirku, bet vulkānu gan apciemoju.
Uz Bandungu devāmies ar vilcienu. Lidošana man patreiz nešķiet visai simpātiska, objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ...un es ceru, ka turpmāk lidmašīnas turēsies gaisā, mistiski nepazudīs, netiks "netīšām" notriektas, neiekļūs "intertropical convergence zone", nejauši neietrieksies kādā tiltā, un visiem pilotiem ar galvām viss būs vislabākajā kārtībā. Nu tas tā, liriski aerofobiskai atkāpei.
Bet nu atpakaļ pie vilcieniem. Tie man vienmēr ir gājuši pie sirds - elektriskie, ar dīzeli darbināmie un ātrvilcieni. Indonēzijā ātrvilcienu vēl nav, bet kaut kur lasīju, ka nākotnē tādi tiek plānoti. Ar ātrvilcienu brauciens no Džakartas uz Bandungu būšot tikai kādas nieka 30 minūtes, bet mēs priecājāmies arī par trīs stundu braucienu.
Pagaidām manas zināšanas par Indonēziju aprobežojas ar pāris pilsētām un apdzīvotām vietām Javas salā un Bali salu, bet šo faktu noteikti mēģināšu tuvākajā nākotnē labot. Indonēzija ir tik dažāda!
Pagājušās nedēļas nogalē devāmies apciemot Bandungas pilsētu, a.k.a. Kota Kembang (Ziedu Pilsētu) jeb Indonēzijas Parīzi.
Tautā pazīstama arī kā vieta, kurp indonēzieši, malaizieši un pat glancētās Singapūras iedzīvotāji dodas pēc lētām/lētākām štātēm. Un kāds tur brīnums, jo Bandunga ir tekstila industrijas milzis, kas pilda tādu zīmolu veikalu plauktus kā Old Navy, Gap, TopShop, Banana Republic, H&M, Hugo Boss, Armani, Versace...vai man vēl turpināt?:) Šī lētākpārdošana Bandungai ir tik ļoti iepatikusies, ka liela daļa "outlet" veikalu iepērk pārpalikumus un daļējus brāķīšus arī no Taizemes, Vjetnamas un pat Portugāles ražotnēm.
Neliegšos, arī es kritu kārdinājumā, un nedaudz (relatīvi, protams:) paplašināju sava skapja saturu.
Mūsu Bandungas braucienam gan bija cēlāks virsmērķis - proti, apskatīt turpat netālu dislocēto Tangkuban Perahu (vulkānu Perahu). Jā, un vēl bija doma apciemot audumu un tekstīliju tirgotavas ar cerību atrast supergaru rāvējslēdzēju un citus šūšanas piederumus. Rāvējslēdzēju nenopirku, bet vulkānu gan apciemoju.
Uz Bandungu devāmies ar vilcienu. Lidošana man patreiz nešķiet visai simpātiska, objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ...un es ceru, ka turpmāk lidmašīnas turēsies gaisā, mistiski nepazudīs, netiks "netīšām" notriektas, neiekļūs "intertropical convergence zone", nejauši neietrieksies kādā tiltā, un visiem pilotiem ar galvām viss būs vislabākajā kārtībā. Nu tas tā, liriski aerofobiskai atkāpei.
Bet nu atpakaļ pie vilcieniem. Tie man vienmēr ir gājuši pie sirds - elektriskie, ar dīzeli darbināmie un ātrvilcieni. Indonēzijā ātrvilcienu vēl nav, bet kaut kur lasīju, ka nākotnē tādi tiek plānoti. Ar ātrvilcienu brauciens no Džakartas uz Bandungu būšot tikai kādas nieka 30 minūtes, bet mēs priecājāmies arī par trīs stundu braucienu.
 |
| Visai prātīgs atgādinājums, manuprāt |
Šis būs fiksais ieraksts, un šogad tādu noteikti būs vairāk. Esmu šo lietu apsmadzeņojusi, un nākusi pie slēdziena, ka gariem aprakstiem man reizēm nav vienkārši iekšā, tupretim īsais komunikācijas formāts man tīk.
Vai jūs atceraties savu pirmo kinoteātra apciemojumu?
Es kasīju, grābu savos atmiņu apcirkņos, bet tā arī neko neatradu. Kaut kur pa miglu pavīdēja pārblīvētais Ikšķiles kultūras nams, kad tur cilvji draudzīgi kopā saspiedušies dzīvoja līdzi indiešu Zitai un Gitai. Vēl atceros kādu savu mūzkas skolas čella klasesbiedreni, kas regulāri bastoja, jo viņu vilka uz kino. Es arī reizēm bastoju, bet kino vietā man bija svarīgāka bučošanās ar savu pimo aizraušanos...
Nu bet atgriezīsimies tagadnē. Šīs "redzēt, izjust, piedzīvot pirmo reizi" emocijas man bija tas gods baudīt pāris dienas atpakaļ kopā ar savu četrgadnieci. Mēs noskatījāmies filmu par lācēnu Padingtonu. Un pēc pilnas programmas - ar visu popkorna tūti un pārcukuroto Spraitu.
Es pat nezinu, kas mani aizrāva vairāk: pati filma, vai arī tas mirdzums manas četrgadnieces acīs. Filma bija kā radīta mūsu jaunākās atvases iniciācijai lielā ekrāna pasaulē. Ne par garu, pietiekoši saistoša, un arī vecākiem tīkama.
Man pašai ļoti patika tās jaukās kalipso mūzikas gabaliņu iešprices.
No sirds iesaku. Jeb britu stilā sakot - "it was jolly good fun!"
Kādas ir jūsu atmiņas par pirmo kinoteātra apmeklējumu? Un kā ar jūsu atvasēm?
Vai jūs atceraties savu pirmo kinoteātra apciemojumu?
Es kasīju, grābu savos atmiņu apcirkņos, bet tā arī neko neatradu. Kaut kur pa miglu pavīdēja pārblīvētais Ikšķiles kultūras nams, kad tur cilvji draudzīgi kopā saspiedušies dzīvoja līdzi indiešu Zitai un Gitai. Vēl atceros kādu savu mūzkas skolas čella klasesbiedreni, kas regulāri bastoja, jo viņu vilka uz kino. Es arī reizēm bastoju, bet kino vietā man bija svarīgāka bučošanās ar savu pimo aizraušanos...
Nu bet atgriezīsimies tagadnē. Šīs "redzēt, izjust, piedzīvot pirmo reizi" emocijas man bija tas gods baudīt pāris dienas atpakaļ kopā ar savu četrgadnieci. Mēs noskatījāmies filmu par lācēnu Padingtonu. Un pēc pilnas programmas - ar visu popkorna tūti un pārcukuroto Spraitu.
Es pat nezinu, kas mani aizrāva vairāk: pati filma, vai arī tas mirdzums manas četrgadnieces acīs. Filma bija kā radīta mūsu jaunākās atvases iniciācijai lielā ekrāna pasaulē. Ne par garu, pietiekoši saistoša, un arī vecākiem tīkama.
Man pašai ļoti patika tās jaukās kalipso mūzikas gabaliņu iešprices.
No sirds iesaku. Jeb britu stilā sakot - "it was jolly good fun!"
Kādas ir jūsu atmiņas par pirmo kinoteātra apmeklējumu? Un kā ar jūsu atvasēm?
Pāris dienas atpakaļ izlaidu nelielu loku pa pilsētu, un aizbraucu uz izslavēto Pasar Mayestik. Viss tur ir kā solīts: audumi, šūšanas piederumi, trauki, kurpes utt., bet es turējos brangi, un no šujamlietām nenopirku neko. Ar lielu interesi vēroju, kā strādā vietējie drēbnieki. Tiem ir atvēlēts viss Pasar Mayestik augšstāvs. Viss notiek ļoti vienkārši un bez nekādām lielām ekstrām. Tālāk lai runā bildes. Ņemiet nu par labu to kvalitāti, jo bildēts ar telefonu.
Tie paši drēbnieki turpat arī nosnaužas un iestrebj pa zupiņai. Sajūta tāda, ka būtu ielauzusies kaut kādas slepenas komūnas sadzīvē. Bet neviens uz tādiem lūriķiem kā es nedusmojas, tikai uzsmaida un strādā tālāk.
Es kaut kā biju iedomājusies, ka redzēšu tur Juki šujmašīnu jūru, bettā arī nevienu Juki nesatiku redzēju tikai vienu Juki. Pārsvarā dominēja Typical markas mašīnas, par kurām man personīgi ir visai miglaina bilde. Redzēju vēl pāris smalkākas Elnas un pāris Brother modeļus. Nu tas tā, ja nu kādu tas interesē.
Tie paši drēbnieki turpat arī nosnaužas un iestrebj pa zupiņai. Sajūta tāda, ka būtu ielauzusies kaut kādas slepenas komūnas sadzīvē. Bet neviens uz tādiem lūriķiem kā es nedusmojas, tikai uzsmaida un strādā tālāk.
Es kaut kā biju iedomājusies, ka redzēšu tur Juki šujmašīnu jūru, bet
Ceru, ka visi esat godam nosvinējuši Latvijas svētkus, un novembra drēgnums jums pie kauliem neķeras.
Mūsu galā joprojām ir karsts, un tagad pavisam oficiāli ir iestājusies lietainā sezona. Esmu jau pieradusi pie niknajām lietusgāzēm uz mūsu mājas jumta, un mani šī skaņa pat nedaudz nomierina. Tiesa, ar lietu saistītās barometriskās svārstības mani reizēm padara ļoti miegainu, bet tad es uztaisu sev vienu stipru tasi Bali kafijas (pārpalikums no nesenā brauciena uz šo salu), un dzīve rit uz priekšu.
Bet kas tad ir ar to virsraksta nīlzirgu? Nē, par mājdzīvnieku tāds mums vēl nav kļuvis. Pagājušās nedēļas nogalē mana vīŗa darba vieta visiem saviem darbiniekiem un to ģimenēm uzsauca kopistisku izbraucienu uz Indonēzijas safari - Taman Safari Indonesia. Jau gribēju teikt, ka šis bija pirmais safari manā mūžā, bet tad es būtu nedaudz samelojusies. Septembrī apciemojām Singapūras nakts safari, un Animal Kingdom safari Floridā mēs arī esam pabijuši. Laikam man būs jāsāk dokumentēt šīs lietas, lai galvā nebūtu atmiņu putra.
Uz šo izbraucienu es skatījos ar nelielām bažām, jo biju savā galvā uzbūrusi kaut kādas eiropeiski aizspriedumainas bildes ar nomocītiem dzīvnieciņiem trešās pasaules valstu stilā. Liels bija mans pārsteigums, kad Taman Safari iemītniekus redzēju dzīvajā. Viss ir štokos! Bildes ir nedaudz miglainas, jo lielāko daļu fotografēju caur autobusa logu un kustībā. Šeit noteikti ieguvēji bija automašīnās sēdošie, bet ko nu es te sūdzos. Lai tālāk runā bildes.
Agrs rīts skolas stāvvietā, kur mūs visus sasēdināja jau iepriekš asignētos septiņos autobusos. un te jums pirmais vārds indonēziešu valodā - mums tika autobuss numur viens jeb satu. Darba devēji bija par visu parūpējušies - uzkodas, dzērieni un parka apmeklējums apmaksāts.
Bija interesanti iepazīties arī ar pārējo mūsu autobusa komandu. Kurš cienāja ar indiešu veģetārajiem burgeriem, kurš lasīja. Pamanīju divas grāmatas - Fault in Our Stars un Markesa Simts Vientulības Gadus indonēziešu valodā. Pati sev situ uz pleca, jo Seratus Tahun (Simts gadi) es jau varēju izburtot bez tulkošanas:) Nu bet es to atkal nobīdījos...
Un tā mēs rullējām cauri visam parkam, ik pa laikam apstājoties, lai papriecātos par kārtējo kustoni. Daži bija tik drosmīgi, ka stūrgalvīgi gūlās autobusa priekšā.
Vai arī stūrgalvīgi pieprasīja savu burkānu devu.
Šis lācēns no ūdens zvejoja iekritušos burkānus, vienlaicīgi izpildot visai akrobātiski sarežģītus trikus.
Lācis bez Mašas.
Pusdiensnaudiens kādai mammai ar mazuli.
Atgādinājums parka apmeklētājiem savas rokas un galvas lauvām uzkodām nepiedāvāt jeb kā mans cienītais interpretēja šo uzrakstu - lūdzu nebarot savus mobilos telefonus parka iemītniekiem.
Stūrgalvīgais lielais kaķis, kas mūs autobusu apstādināja uz pāris minūtēm, un projām devās tikai parka uzturētāja mudināts.
Parka karaļi un karalienes no Sumatras un Bengālijas. Visi labi baroti un pārliecināti par savu pārākumu.
Zebras in High Definition. Papētīju tās strīpas tuvumā, un tās tiešām ir ar pikseļu precizitāti. Ak, Māte Daba, cik Tu esi talantīga!
Kaut kādi ragainīši, kam patīk elevācija
Pārējā parka daļa ir izklaides atrakciju, ūdensparka, vēl pāris apskatāmu dzīvnieku un restorānu kokteilis. Šeit noteikti var pavadīt pilnu dienu vai pat divas. Par ūdensparka apmeklējumu piemaksājam pavisam saprātīgas naudiņas, un meitenes varēja nedaudz atvēsināties.
Dabas iPad ar Humbolta pingvīnu, no kura mūsu jaunāko nevarēja nost dabūt.
Klusā daba ar ļoti apmierinātiem krokodīliem un pārgalvīgiem gaiļiem.
Vietējie Romeo un Džuljeta plus bikses
Un te arī pats Komodo varāns ar kompanjonu.
Vispār ar šo milzi joki ir mazi. Tie var būt līdz pat 3 metrus gari un svert līdz pat 150 kg.
Visai oriģināla pieeja bērnu smilšu laukuma dizainam
Laiks doties mājup
Mūsu galā joprojām ir karsts, un tagad pavisam oficiāli ir iestājusies lietainā sezona. Esmu jau pieradusi pie niknajām lietusgāzēm uz mūsu mājas jumta, un mani šī skaņa pat nedaudz nomierina. Tiesa, ar lietu saistītās barometriskās svārstības mani reizēm padara ļoti miegainu, bet tad es uztaisu sev vienu stipru tasi Bali kafijas (pārpalikums no nesenā brauciena uz šo salu), un dzīve rit uz priekšu.
Bet kas tad ir ar to virsraksta nīlzirgu? Nē, par mājdzīvnieku tāds mums vēl nav kļuvis. Pagājušās nedēļas nogalē mana vīŗa darba vieta visiem saviem darbiniekiem un to ģimenēm uzsauca kopistisku izbraucienu uz Indonēzijas safari - Taman Safari Indonesia. Jau gribēju teikt, ka šis bija pirmais safari manā mūžā, bet tad es būtu nedaudz samelojusies. Septembrī apciemojām Singapūras nakts safari, un Animal Kingdom safari Floridā mēs arī esam pabijuši. Laikam man būs jāsāk dokumentēt šīs lietas, lai galvā nebūtu atmiņu putra.
Uz šo izbraucienu es skatījos ar nelielām bažām, jo biju savā galvā uzbūrusi kaut kādas eiropeiski aizspriedumainas bildes ar nomocītiem dzīvnieciņiem trešās pasaules valstu stilā. Liels bija mans pārsteigums, kad Taman Safari iemītniekus redzēju dzīvajā. Viss ir štokos! Bildes ir nedaudz miglainas, jo lielāko daļu fotografēju caur autobusa logu un kustībā. Šeit noteikti ieguvēji bija automašīnās sēdošie, bet ko nu es te sūdzos. Lai tālāk runā bildes.
Agrs rīts skolas stāvvietā, kur mūs visus sasēdināja jau iepriekš asignētos septiņos autobusos. un te jums pirmais vārds indonēziešu valodā - mums tika autobuss numur viens jeb satu. Darba devēji bija par visu parūpējušies - uzkodas, dzērieni un parka apmeklējums apmaksāts.
Bija interesanti iepazīties arī ar pārējo mūsu autobusa komandu. Kurš cienāja ar indiešu veģetārajiem burgeriem, kurš lasīja. Pamanīju divas grāmatas - Fault in Our Stars un Markesa Simts Vientulības Gadus indonēziešu valodā. Pati sev situ uz pleca, jo Seratus Tahun (Simts gadi) es jau varēju izburtot bez tulkošanas:) Nu bet es to atkal nobīdījos...
Un tā mēs rullējām cauri visam parkam, ik pa laikam apstājoties, lai papriecātos par kārtējo kustoni. Daži bija tik drosmīgi, ka stūrgalvīgi gūlās autobusa priekšā.
Šis lācēns no ūdens zvejoja iekritušos burkānus, vienlaicīgi izpildot visai akrobātiski sarežģītus trikus.
Lācis bez Mašas.
Pusdiensnaudiens kādai mammai ar mazuli.
Atgādinājums parka apmeklētājiem savas rokas un galvas lauvām uzkodām nepiedāvāt jeb kā mans cienītais interpretēja šo uzrakstu - lūdzu nebarot savus mobilos telefonus parka iemītniekiem.
Stūrgalvīgais lielais kaķis, kas mūs autobusu apstādināja uz pāris minūtēm, un projām devās tikai parka uzturētāja mudināts.
Parka karaļi un karalienes no Sumatras un Bengālijas. Visi labi baroti un pārliecināti par savu pārākumu.
Zebras in High Definition. Papētīju tās strīpas tuvumā, un tās tiešām ir ar pikseļu precizitāti. Ak, Māte Daba, cik Tu esi talantīga!
Kaut kādi ragainīši, kam patīk elevācija
Pārējā parka daļa ir izklaides atrakciju, ūdensparka, vēl pāris apskatāmu dzīvnieku un restorānu kokteilis. Šeit noteikti var pavadīt pilnu dienu vai pat divas. Par ūdensparka apmeklējumu piemaksājam pavisam saprātīgas naudiņas, un meitenes varēja nedaudz atvēsināties.
Dabas iPad ar Humbolta pingvīnu, no kura mūsu jaunāko nevarēja nost dabūt.
Vietējie Romeo un Džuljeta plus bikses
Par Sarkano Bieti
-
Sarkanās Bietes esot ļoti veselīgas, bet šeit zem šī segvārda slēpjos es, Ilze - Ziemeļmeita saulesbrillēs, kurai patīk šūt, lasīt, ceļot, un reizēm arī nedaudz paslinkot. Patreiz dzīvoju Indonēzijā.
Instazibšņi
Pēdējie ieraksti
Arhīvs
-
▼
2015
(11)
- ► septembris (2)
-
►
2013
(44)
- ► septembris (3)
-
►
2012
(72)
- ► septembris (6)
-
►
2011
(76)
- ► septembris (10)
.JPG)
.JPG)
.jpg)
.jpg)
