Ja Vikipēdijā meklēsiet, cik Džakartā ir iedzīvotāju, tad tā jūs pirmajā brīdī nedaudz maldinās, un mēģinās iestāstīt, ka tādu tur ir tikai 9 miljoni. Tas būtu tāpat kā skaitīt tikai Rīgas iedzīvotājus bez Purvciemā, Āgenskalnā vai Sarkandaugavā mītošajiem. Es apvainotos, ja dzīvotu Āgenskalnā. Bet es dzīvoju Tangerangā, kas ir Džakartas metropolotēnajā teritorijā, un jums droši varu apgalvot, ka Džakartā jeb DžaBoDeTaBekā tagad ir 28 miljoni iedzīvotāju plus četri trakie, kas jūlija pašās beigās iekāpa vienā mazā lidmašīnā, kādas mazas galvaspilsētas mazā lidostā, un ceļa galā attapās vienā lielā nepazīstamā un eksotiskā pilsētā.

Atvadu saulriets Eiropā

Sveicināta Džakarta!

Sveicināta batikas māksla!

Sveicināti vēl lielāki un pompozāki iepirkumi centri!

Sveicināts gardais ēdiens!

Sveicināts Komodo varāns! Pagaidām gan tikai kokgrebuma formā...

Sveicināta jaunā valoda un nepazīstamie augļi un dārzeņi!

Sveicināta jaunā kultūra un tradīcijas!

The Good, the Bad and the Ugly jeb Preambula

Es te domāju, domāju, pati ar sevi apspriedos un beidzot vienbalsīgi izlēmu, ka savos izklāstījumos par dzīvi un manām izjūtām Indonēzijā neko daudz neravēšu un necenzēšu. Viss, protams, tiks pasniegts subjektīvi, caur manu personīgu piedzīvojumu un izjūtu prizmu izfiltrēts, un kādam citam šī noteiki būtu pavisam savādāka Indonēzija.

Neticās, ka šeit esam jau trīs mēnešus ar astīti. Vai esam iedzīvojušies un Džakartu pieņēmuši kā savas jaunās mājas? Atbilde noteikti atšķirtos, ja jautātu katram ģimenes loceklim atsevišķi, vai arī šo pašu jautājumu man uzdotu šodien vai pāris dienas atpakaļ rīta pusē, kad man salūza ūdens krāns dārzā.

Bet nu par visu pēc kārtas.

Pirmās izjūtas

Karsti un mitri.
Un tas no cilvēka, kurš desmit gadus ir nodzīvojis Tuvajos Austrumos, kur gaisa temperatūra brīžiem uzleca līdz pat 50 grādiem plusā. Piebildīšu, ka Džakartā diennakts vidējā temperatūra ir 27-28 grādi visu cauru gadu. Reizēm tā uzlec līdz 35 grādiem, bet nu nebūsim sīkumaini. Teorētiski šeit gadalaiku vietā ir divas sezonas - sausā un mitrā. Mitrā sezona sākšoties ar novembri un ilgšot līdz pašam jūnijam. Kad Latvijā janvārī būs sniegs (varbūt), pie mums sola 400 mm nokrišņu (daudz maz noteikti).  Nezinu, kā tas viss izskatīsies, bet augusta sākumā tāds viens sirsnīgs gāziens mums jau izklausījās diezgan iespaidīgi

Skats no mūsu priekšpagalma pēc viena sirsnīga lietus gāziena

Mitrās sezonas laikā aktivizējoties žurkas, bet, kā mūs te zinātāji mierināja, ar tām veikli galā tiekot kobras. Jā, kobras! Tas neesot nekas ārkārtējs, un īpaši zinoši čūsku aizrunātāji ar tām veikli tiekot galā. Es laikam tomēr izvēlētos žurkas.

Bobs un viņa brālēni

Mājdzīvnieku mums vēl pagaidām nav, lai gan jaunākā paaudze ik pa laikam iedīc ausī, ka gribētos kaķīti vai sunīti. Mums pagaidām pietiek ar vietējiem "mājdzīvniekiem".
Pie mazām ķirzaciņām, mūsu ģimenē sauktiem par Bobiem, man vairs nav jāpierod, arī pie skudrām un tarakāniem arī ne. Atšķirās tikai tarakānu lielums. Pirmās nedēļas mūsu jaunajā mājoklī notika sava veida cīņa, jo tarakāni bija tādi kā nedaudz apvainojušies par mūsu ievākšanos viņu teritorijā, un ik pa laikam mēģināja atgūt savu dzīves telpu. Mājas otrais stāvs tos neinteresēja. tiem piemērotāks bija pirmais stāvs un par savu atpūtas telpu tie bija pasludinājuši apakšstāva tualeti. Šīs pašas tualetes durvīs bija iemitinājušies termīti. Cīņā uzvarējām mēs, durvis ir salabotas, un tikai reizi pa reizei pie mums iemaldās kāds tarakāns, bet tas ātri attopās, ka nav labi, un tiek aizsūtīts jūrskolā.

Vienu dienu pamanīju, ka piemājas dārzā, uz kāpnītēm uz palikšanu bija ietaisījusies savādu lapseņu saime. Arī ar to mēs tikām galā.

Kas tad vēl pie mums mīt. Mazi zirneklīši, bet ar lielu potenciālu. Tiem ir apbrīnojama spēja no manas lielās meitas izvilināt augstas frekfences skaņas.

A Umivaļņik?

Vīra darba vietas īrētā māja strukturāli ir pat tīri neko.

Tā ir divsstāvīga rindu māja slēgtā un apsargātā ciematiņā piecu minūšu attālumā no skolas. Trīs guļamistabas augšstāvā un viena pirmajā stāvā, plus dzīvojamā istaba, virtuve un garāža. Jā, un neiztrūkstošā kalpotājas istaba ar atsevišķām kāpnēm un Āzijā tik bieži sastopamo tualetes veidu ar caurumu grīdā. Mājkalpotājas man nav un tuvākajā laikā arī nebūs, un šo istabu pagaidām izmantojam par noliktavu.

Viss noteikti izklausās daudz grandiozāk nekā tas ir dzīvē, un es jums noteikti pastāstīšu un parādīšu šo to tuvāk no mūsu sadzīves kādā citā ierakstā. Veļasmašīna iekšpagalmā un ledusskapis dzīvojamā istabā jau vien ir atsevišķa stāsta vērti...

Ir mums arī trīs vannas istabas (neskaitot to ar caurumu grīdā:), bet te arī sākas pigori. Es laikam esmu tāds jokains rietumnieks, kas ir pieradis pie noteiktas lietu un procesu secības. Piemēram, aizejot uz to vietu, kur sultāns pats savām kājām gāja, tur nedaudz "pameditējot', man tā kā gribētos nomazgāt rokas, bet tad man ir jāpārfrāzē ikoniskā frāze no Šurika filmām, un pārsteigumā jāsaka "A Umivaļņik??". Divās no trim vannas istabām nav izlietņu. Pilnīgi un noteikti nav. Es meklēju, vīrs meklēja, bērni meklēja, un arī tarakāni apgalvoja, ka neesot. Bet toties ir duša:) Varu tika iedomāties, kā izpildītos tāds vakara pasākums, kur uzaicinātos ciemiņos uz labierīcībām sūtot, man līdzi tiem būtu jādod vannas dvielis un dušas micīte.

Enerģiskā skola

Šis nu ir viens no ūberpozitīvajiem elementiem mūsu dzīvei Indonēzijā. Kas sākumā šķita pavisam necils un ne visai kārojams variants potenciālās darba vietas izvēlē, ir izvērties par visai patīkamu un necerēti pozitīvu vidi gan bērniem, gan vīram. Mazā jaunkundze gan kādu brīdi spurojās, jo bija pagrūti ielekt svešā valodā un vidē. Skolā mācības notiek angļu valodā, bet iestāsti nu vienam mazam indonēziešu četrgadniekam, ka tagad jārunā ir angļu valodā, un ka tā mazā blondā meitenīte vēl neprot indonēziešu valodu. Bet viss notiek, mana meita pamazām apgūst indonēziešu valodu, un viņas indonēziešu klasesbiedri - angļu valodu.

Ceļš uz skolu

Skolas ēdnīca

Par lielo meitu. Te es biju morāli sagatavojusies lielam un smagam adaptācijas procesam, bet tā arī paliku sēžam ar savu teoriju, jo praksē to nenācās pielietot. Meita ir pilna entuziasma, un jau pirmajā dienā manīju viņu drasējam pa skolas koridoru ar draudzeni pie katra sāna. Klasesbiedri pārsvarā ir indonēzieši, bet ir arī pāris no jauktajām laulībām, kur tēvs ir, piemēram, no Holandes un māte no Indonēzijas. Bet to redzu un dalu tikai es, jo lielajai meitai jau sen ir pilnīgi vienalga, vai draugs ir balts, melns vai ar zilām pumpiņām un iet atmuguriski.

Skats no deju sacensībām vietējā kultūras centrā. Manas lielās meitas pašas iniciatīva.

Mazās meitas skolas spēļlaukums

Lielā meita jau ir paspējusi pabūt ekskursijā uz Indonēzijas kultūras galvasspilsētu Jogyakarta, un apciemojusi pasaulē lielāko budistu templi Borobudur(to pašu, ko trakais ISIS draud inīcināt) iepazinusies ar rīsu lauka apstrādāšanas specifiku, laivojusi pa kalnu upi, iemēģinājusi roku batikas mākslā, noskatījusies gamelāna uzvedumu. To visu es minu tikai tāpēc, lai ilustrētu, ka skola un arī paši skolēni ir ieinteresēti uzzināt un izzināt kaut ko jaunu. Mēs varam tikai salīdzināt ar iepriekšējo skolu, kur vietējo studentu attieksme bija visai apātiska un inerta, un katrs piedāvājums tika uztverts kā uzbrukums viņu kultūras vērtībām.

Multilingvālās zīmes skolas iekštelpās

Skola ir ļoti demokrātiska - arī reliģijas jautajumā. Piektdienās ir reliģijas stunda, kur katrs students var izvēlēties, vai piedalīties katoļu, budistu, musulmaņu mācības stundā, vai nodarboties ar kaut ko citu šīs stundas laikā. Meitenes nenēsā hidžabus, un arī pārējā reliģiskās piederības simbolika tiek atstāta mājās.

Mācību programma ir balstīta uz IB, MYP un PYP principiem (visas saites klikšķināmas un pētāmas, ja ir interese). Svešvalodu izvēle - franču, spāņu, mandarīnu valoda. Lielā meita turpina apgūt spāņu valodu, klāt nākusi ir arī Bahasa Indonesia. Mazā meita vingrina mēli mandarīnu valodā un bahasa indonesia. Pagaidām diezgan liela putra, bet pāris dienas atapaļ mazā jaunkundze man kaut ko jau dziedāja mandarīnu valodā.

Un nobeigumā viens Džakatas ielās noķerts kadrs


Turpinājums sekos...