Pāris dienas atpakaļ izlaidu nelielu loku pa pilsētu, un aizbraucu uz izslavēto Pasar Mayestik. Viss tur ir kā solīts: audumi, šūšanas piederumi, trauki, kurpes utt., bet es turējos brangi, un no šujamlietām nenopirku neko. Ar lielu interesi vēroju, kā strādā vietējie drēbnieki. Tiem ir atvēlēts viss  Pasar Mayestik augšstāvs. Viss notiek ļoti vienkārši un bez nekādām lielām ekstrām. Tālāk lai runā bildes. Ņemiet nu par labu to kvalitāti, jo bildēts ar telefonu.


Tie paši drēbnieki turpat arī nosnaužas un iestrebj pa zupiņai. Sajūta tāda, ka būtu ielauzusies kaut kādas slepenas komūnas sadzīvē. Bet neviens uz tādiem lūriķiem kā es nedusmojas, tikai uzsmaida un strādā tālāk.


Es kaut kā biju iedomājusies, ka redzēšu tur Juki šujmašīnu jūru, bet tā arī nevienu Juki nesatiku redzēju tikai vienu Juki. Pārsvarā dominēja Typical markas mašīnas, par kurām man personīgi ir visai miglaina bilde. Redzēju vēl pāris smalkākas Elnas un pāris Brother modeļus. Nu tas tā, ja nu kādu tas interesē.





Manam cienītajam nācās mani reižu pa reizei ar varu bīdīt uz priekšu, jo es nevarēju atrauties no pērļu izšuvēju vērošanas. Joprojām nesaprotu, kur cilvēka rokām var būt tāda izveiklība un ātrums. Nākamo reizi būs tas jānofilmē.




Turpat arī nopērkami diegi, rāvējslēdzēji, oderes, pogas utt.



Vēl viens meistars, pie kura galdiņa man kājas pašas par sevi atteicās talāk nest.  Tas viss notiek ar parastu zig zag dūrienu, un neticamos tempos.





Es būšu iedzīvojusies vēl vienā apmātībā (it kā ar audumu vākšanu man vēl nepietiktu:). Proti, esmu kritusi par upuri Indonezijā ražoto trauku burvībai. Kādā cita ierakstā atrādīšu savas pāva tematikas trauku kolekcijas iesākumus.

Tas arī pagaidām viss! Ceru, ka jums šis jaunais Kazas gads ir iesācies uz pozitīva viļņa. Mūsu pusē lielai svinētaju daļai prātus nomāca pēdējā aviošaize, un gaisā vēl joprojām jūtams tās melnais mākonis.