Tādas nedaudz nostalģiskas pārdomas par manām vecajām, un ne tik vecām šujmašīnām:

Iesākumā bija vecā labā Singer šujmašīna, darbināma ar roku. Tāda melna,  spīdīga, ar zeltītiem rotājumiem. Tas koka puļķis, kas bija jāgriež uz riņķi, jau pats par sevi bija ko vērts.
Ja pareizi atceros, tad manējā izskatījās apmēram šādi. Un klāt vēl nāca maizes kastei līdzīgs koka vāks.
Manā jaunības dullumā šī šujmašīna likās kaut kas visai arhaisks un neforšs, jo gribējās taču  Čaiku. Kas to būtu domājis, ka tagad es to labprāt godā celtu,  un sauktu par īstu vintidžu, bet šujmašīnas vairs nav. Vai nu arī tā ir labi noglabāta kaut kur pie mammas mājās...

Un tā - sagaidīju es savu Čaiku. Čaika bija kaut kas īpašs. Čaikai bija ZIGZAGA dūriens. Iedomājaties tikai, ZIGZAGA dūriens. Bilde nočiepta no kaut kāda sludinājumu portāla - man tāds dīvāns nekad nav bijis:)
Čaikai nebija ne vainas - šuva kā lielgabals, gan plānus audumus, gan biezas ādas un tamlīdzigas lietas. Atmiņā nāk kaut kāds plaušveidīgs, somai līdzīgs veidojums no maziem ādas gabaliņiem, ar zigzaga dūrienu kopā sastiķētiem...

Pēdējo reizi augstākminētā Čaika ir redzēta un dzirdēta kaut kur Raņķa dambī. Ja satiekat, nododiet no manis sveicienus, jo mums tā arī nesanāca pieklājīgi atvadīties.

Un tad iestājās visai garš nešūšanas periods, jo bija jāmācās, jāceļo, jāpamētājās pa pasauli u.c. svarīgas lietas jāveic. Nu kāda tur šūšana var sanākt:)

Pauze beidzās, jo īsi pirms kāzām sapratu, ka man atkal gribēsies kaut ko šūt. Un tā, mūsu mājās ienāca Pfaff Hobby 1040. Ienāca pa kluso, ar manu vīra vecāku palīdzību (paldies viņiem par to), kā pārsteigums, bet es gan zinu, ka nāca kaut kur pa Ģertrūdes ielu no kāda veikaliņa Stabu ielā. Pfafiņam nebija ne vainas. Šuva visu un šuva pacietīgi. Pfafiņš atceļoja mums līdzi uz tuksnesi. Vēl šo to uzšuva, pāršuva, atlieca... Tagad sēž manā drēbju skapī un gaida, kad atkal to izvilkšu dienas gaismā.

Pfafiņam, vēl Latvijā esot, piebiedrojās Brother 1034D overloks. Šis brālis nāca no Bruņinieku ielas, tāpēc, kā jau ar vietējo, Pfafiņam nekādu saspringtu attiecību ar jaunpienācēju nebija. Katrs pildīja citas funkcijas, un  mierīgi līdzāspastāvēja. Arī brālis overlroks ir mērojis garo ceļu mums līdzi. Vienu brīdi jau domājām, ka esam to zaudējuši, jo kaut kur caur Saudu Arābiju braucot, pārvadātāji bija ne visai maigi "apgājušies" ar manu overloku. Diegu turētājs bija pārlausts uz pusēm. Kad pirma panika bija pāri, palīgā nāca superlīme, un viss atkal bija darba ierindā.

Ūfff, tas vēl nav viss:)

Pāris gadus atpakaļ kādā karstā jūnija dienā, tā ap manu dzimšanas dienu, man uz galda parādījās Singera jaunkundze vārdā Singer Quantum 9940. Singera jaunkundze nav šāda tāda parasta šujmašīna, bet gan kompjuterizēta šujmašīna. Singera jaunkundze mēdz but cimperlīga, bet visā visumā savas funkcijas pilda. Es vēl nemaz visus Singera jaunkundzes piedāvātos dūrienu variantus neesmu iepazinusi. Bet nu pogcaurumi Singera jaunkundzei sanāk pat ļoti glīši. Un vēl, tās podziņas Singera jaunkundzes vadības panelī arī ir ļoti smalkas - man šķiet, ka tiem mani nemanikīrētie nagi diez ko nepatīk...

Nu jau jūs domājāt, ka viss:) Nav gan!

Pēdējais klātnācējs šujmašīnu pulciņā ir brālis  Brother 2340 CV  -sauksim to par "apmaļotāju". Nu tas, kurš tā smuki nošuj svārku un bikšu galus divās līnijās. Un vēl -šitais brālis ir dikti piekasīgs diegu jautājumā. Tādas vidējas kvalitātes diegi tam neiet pie dūšas. Tad nu jāver maciņš tā platāk vaļā, un jameklē īpaši diegi:(




Man ir smagas aizdomas, ka manai visādi izlaidīgai uzvedībai šujmašīnu jautājumā vēl nebūt nav beigas. Gribās teikt kā "Briljanta Rokā" (nedaudz pārfrāzējot) - "Ņevinovataja ja, oņi sami prišļi"!