Mjāā, joprojām izpaliek ieraksti par rokdarbiem...Piedodiet... Dzīve uzņēmusi tādus tempus, ka spēju darboties tikai pamatrežīmā - darbs, mājas, trauku un netīrās veļas kaudzes un citas visai triviālas izdarības. Piebildīšu, ka esmu svētdienas rīta kafijas tasītes pašā iesākumā un, iespējams, ka dzirai plokot, mana ieraksta oma arī uzlabosies...

Vakarrīt, pie kopējām brokastīm ar kādiem ļoti labiem draugiem, šie mums paziņoja, ka mācību gada beigās viņi teiks ardievas Dohai. Opā, še tev nu bija...Šķita, ka biju jau pieradusi pie gājputnu mentalitātes, šeit dzīvojot, bet nu šis bija ļoti grūti pārgremojams atklājums. Holmstromi mums ir kā tā viena nemainīgā vērtība, kas vienmēr ir līdzās, un nekad nepieviļ. Pievilta nejūtos, bet tikai ļoti bēdīga. Bēdīga ar par to, ka kārtējo reizi nākas sadurties ar nežēlīgo formulu - trīs bērni jau ir apgrūtinājums potenciālajam vai arī jau esošajam (mūsu draugu gadījumā) darba devējam. Tāda nu ir starptautisko skolu darboņu realitāte. Ja vēlies, lai tavi bērni ietu skolā pa brīvu, tad piedomā, cik to tev ir. Tikai ļoti nedaudzas skolas ir gatavas segt skolas maksu trīs vai četriem skolas vecuma bērniem. Un kur nu vēl aviobiļetes vienreiz gadā visiem ģimenes locekļiem.

Kad realitāte mēģina mūs tā pamatīgāk apsēdināt uz zemes, spārnus varam piedomāt paši (es taču teicu, ka kafijai ir maģisks spēks:). Vai nu vismaz izšūt uz kādas sen aizmirstas un nedaudz morāli novecojušas žaketes. Šeit minētā žakete pirms pārvērtībām:



Un šeit procesā





Vēl tik atliek pieaudzēt otru spārnu, un varēšu atkal lidot:) Viena spārna pieaudzēšana man aizņēma nedaudz vairāk kā stundu.




Lai jums jauka šī svētdiena, un neiaizmirstiet par saviem spārniem! Jums taču arī tādi ir:)