Jordānijas brīvdienu impresijas - turpinājums un noslēgums. Pirmo daļu lasīt šeit.
Nebo kalns jeb kā es atkal neieraudzīju Džeriko pilsētu
Pēc peldēšanās Nāves jūrā un Jēzus Kristīšanas vietas apskates, ripinājām tālāk uz Nebo kalna pusi. Pareizāk būtu teikt, spiedām pedāli grīdā, jo uz pašu Nebo kalnu mūs veda līkumots kalnu ceļš ar vērā ņemamu slīpuma procentu. Ilustrācijai minēšu, ka Nāves jūra ir aptuveni 423 metri zem jūras līmeņa, bet Nebo kalns ir aptuveni 817 metri virs jūras līmeņa. Ja man ar matemātiku viss ir kārtībā, tad no viena punkta līdz otram augstuma ziņā man sanāk 1 kilometrs un 240 metri. Manas nabaga ausis šo kraso atšķirību noteikti izjuta. Paldies pankmobīlim, kas visus šos pacēlumus, un vēlāk arī nolaidumus, izturēja godam.
Ceļā uz Nebo kalnu un baznīcu.
Skats no Nebo kalna virsotnes. Nezinu, cik laba bija paša Mozus redze, bet es nekādu Apsolīto zemi nesaskatīju. Neredzēju (atkal) arī Džeriko pilsētu, par pašu Jeruzalemi nemaz nerunāsim. Debesis bija apmākušās, un pats kalns bija ietinies miglā. Pie labvēlīgiem laika apstākļiem un labas redzamības no kalna paveroties elpu aizraujošs skats uz Jordānas upes ieleju, Nāves jūru, Džeriko pilsētu un arī Jeruzalemi. Ticēju stāstītajam uz vārda, un iztēlē uzbūru ainu no pagātnes, kur Mozum tika parādīta Apsolītā zeme.
Pašā baznīcā iekšā arī netikām, jo tur patreiz notiek grandiozi restaurācijas un būvniecības darbi Custodia di Terra Santa Franciskāņu misionāru paspārnē.
Es ik pa brīdim pieslēdzos kādai tūristu grupai, un paklausījos gidu stāstīto. Jā, parazītiski, bet aizraujoši:) Piemēram - bildē redzamais vīruks ar lielu degsmi un ar sulīgu Ņūdžersieša akcentu stāstīja savai audiencei par kalna ģeoloģiskajām kārtām.
Turpat blakus nedaudz nopietnāks vīruks klāstīja kaut ko par pašu Mozu.
Kad mana jaunākā meita sāka ganīt turpat tekalējošās vistas, un lielās meitas entuziasms bija manāmi zudis, devāmies tālāk.
Nākamā pietura - sapnis, kas piepildās
Mums katram noteikti ir kāda vieta vai pat vairākas uz šīs apaļās (apaļums esot diskutējams apgalvojums) zemeslodes, ko mēs gribētu savā dzīveslaikā ieraudzīt. Kādam tas ir Lielais Kanjons, kādam Lieldienu salas vai Ragaciema bāka, piemēram.
Manā listē tādas vietas ir vairākas, bet viena ir bija jo īpaši iekārota. Sākās tas viss ar manas dzimšanas dienas svinībām tālajā 1999.gadā, kad dāvanā saņēmu grāmatu "Noslēpumainās vietas pasaulē.". Šī grāmata joprojām ir manā grāmatu plauktā - ar visām papīra grāmatzīmītēm tajās aprakstu vietās, kas nu man ir īpaši aizķērušās. Vienu no šīm grāmatzīmēm varu tagad droši izņemt, jo beidzot esmu redzējsui PETRU!!!
Ceļā.
Visai dīvaini koki ceļa malā.
Ceļa lielāko daļu vadījāmies pēc GPS, bet uz pašām beigām mūsu Garmin dotās instrukcijas sāka izklausīties pavisam aizdomīgi. Garmins visai uzstājīgi mums lika griezties nost no asfaltētā ceļa, un pašai Petrai pietuvoties no nepareizās puses. Viss tomēr beidzās labi, un kopā ar norietošo sauli, ieripojām Petras pilsētā.
Skats pa viesnīcas logu
Joprojām Movenpick paspārnē - arī Petrā.
Nākamjā rītā esam svaigi kā gurķīši, un dodamies iekarot Petru. Nu labi, pēc karagājiena varbūt mūsu procesija neizskatījās, jo dažiem karotājiem kājeles bija par īsu, un talkā nācās ņemt īres droškas.
Dodamies iekšā dziļajā 1,2 kiilometru garajā aizā (Siq), kas ved uz senatnīgo Petras pilsētu.
Un te jau pavīd pati Dārgumu glabātuve (Treasury)
Neliela tējas pauze
Uzticamie transportpavadoņi, bez kuriem mēs nekur tālu nebūtu tikuši.
Ceļā uz Karaliskajām kapenēm (Royal Tombs).
Skats no apakšas...
Un no augšas
Petru tā īsti vienā dienā nevar apskatīt, bet mēs darījam, ko varējām. Nezinu, ko no visas šīs ekspedīcijas atcerēsies mūsu mazā jaunkundze, jo gala rezultātā nogurums ņēma virsroku:)
Pilnīgi noteikti iesaku apskatīt arī Petru naktī, kas ir atsevišķs, speciāli organizēts pasākums ar iepriekšnopērkamām biļetēm. Aiza tiek speciāli izgaismota, un klajums Dārgumu glabātuves priekšā kalpo par skatuvi beduīnu stāstiem un dziesmām. Man pašai bilžu nav, jo biju pārāk iegrimusi burvīgās nakts baudījumā, lai kaut ko vēl klikšķinātu. Ilustrācijai aizņēmos bildi no Lonely Planet.
Un šeit izgaismotā aiza - bilde aizlienēta no Wikimedia
_by_night.jpg)
Nobeigums sekos...
Nebo kalns jeb kā es atkal neieraudzīju Džeriko pilsētu
Pēc peldēšanās Nāves jūrā un Jēzus Kristīšanas vietas apskates, ripinājām tālāk uz Nebo kalna pusi. Pareizāk būtu teikt, spiedām pedāli grīdā, jo uz pašu Nebo kalnu mūs veda līkumots kalnu ceļš ar vērā ņemamu slīpuma procentu. Ilustrācijai minēšu, ka Nāves jūra ir aptuveni 423 metri zem jūras līmeņa, bet Nebo kalns ir aptuveni 817 metri virs jūras līmeņa. Ja man ar matemātiku viss ir kārtībā, tad no viena punkta līdz otram augstuma ziņā man sanāk 1 kilometrs un 240 metri. Manas nabaga ausis šo kraso atšķirību noteikti izjuta. Paldies pankmobīlim, kas visus šos pacēlumus, un vēlāk arī nolaidumus, izturēja godam.
Pašā baznīcā iekšā arī netikām, jo tur patreiz notiek grandiozi restaurācijas un būvniecības darbi Custodia di Terra Santa Franciskāņu misionāru paspārnē.
Es ik pa brīdim pieslēdzos kādai tūristu grupai, un paklausījos gidu stāstīto. Jā, parazītiski, bet aizraujoši:) Piemēram - bildē redzamais vīruks ar lielu degsmi un ar sulīgu Ņūdžersieša akcentu stāstīja savai audiencei par kalna ģeoloģiskajām kārtām.
Turpat blakus nedaudz nopietnāks vīruks klāstīja kaut ko par pašu Mozu.
Kad mana jaunākā meita sāka ganīt turpat tekalējošās vistas, un lielās meitas entuziasms bija manāmi zudis, devāmies tālāk.
Nākamā pietura - sapnis, kas piepildās
Mums katram noteikti ir kāda vieta vai pat vairākas uz šīs apaļās (apaļums esot diskutējams apgalvojums) zemeslodes, ko mēs gribētu savā dzīveslaikā ieraudzīt. Kādam tas ir Lielais Kanjons, kādam Lieldienu salas vai Ragaciema bāka, piemēram.
Manā listē tādas vietas ir vairākas, bet viena
Ceļā.
Visai dīvaini koki ceļa malā.
Ceļa lielāko daļu vadījāmies pēc GPS, bet uz pašām beigām mūsu Garmin dotās instrukcijas sāka izklausīties pavisam aizdomīgi. Garmins visai uzstājīgi mums lika griezties nost no asfaltētā ceļa, un pašai Petrai pietuvoties no nepareizās puses. Viss tomēr beidzās labi, un kopā ar norietošo sauli, ieripojām Petras pilsētā.
Joprojām Movenpick paspārnē - arī Petrā.
Nākamjā rītā esam svaigi kā gurķīši, un dodamies iekarot Petru. Nu labi, pēc karagājiena varbūt mūsu procesija neizskatījās, jo dažiem karotājiem kājeles bija par īsu, un talkā nācās ņemt īres droškas.
Dodamies iekšā dziļajā 1,2 kiilometru garajā aizā (Siq), kas ved uz senatnīgo Petras pilsētu.
Neliela tējas pauze
Uzticamie transportpavadoņi, bez kuriem mēs nekur tālu nebūtu tikuši.
Petru tā īsti vienā dienā nevar apskatīt, bet mēs darījam, ko varējām. Nezinu, ko no visas šīs ekspedīcijas atcerēsies mūsu mazā jaunkundze, jo gala rezultātā nogurums ņēma virsroku:)
Pilnīgi noteikti iesaku apskatīt arī Petru naktī, kas ir atsevišķs, speciāli organizēts pasākums ar iepriekšnopērkamām biļetēm. Aiza tiek speciāli izgaismota, un klajums Dārgumu glabātuves priekšā kalpo par skatuvi beduīnu stāstiem un dziesmām. Man pašai bilžu nav, jo biju pārāk iegrimusi burvīgās nakts baudījumā, lai kaut ko vēl klikšķinātu. Ilustrācijai aizņēmos bildi no Lonely Planet.
Un šeit izgaismotā aiza - bilde aizlienēta no Wikimedia
Nobeigums sekos...
.JPG)
.jpg)
Cik ļoti skaisti )))
AtbildētDzēst