Sarkana Biete

Brīdinājums - šausmonīgi garš un bildēm pārbāzts ieraksts:)

Ja apskatāmajā pilsētā ir akvārijs/jūras muzejs, tad mēs tur noteikti mēģināsim iegriezties. Un Bostonā tāds ir. Pilnā vārdā dēvēts - New England Aquarium.




Tā jau ir izveidojusies par sava veida tradīciju, jo jūras lietas mūsu lokā interesē gan mazos, gan lielos.




Man pašai ļoti simpatizē pingvīni. Vērojot Āfrikas pingvīnus man pat radās aizdomas, ka viņi vairāk vēro mūs un nevis otrādi. Savā prātā pat iedomājos, kāda varētu izklausīties rīta saruna pingvīnu starpā. "Nu ko, Berta. Tūlīt atkal sanāks bars to neglīto pingvīnu ar nevienādas krāsas un rakstu kažokiem un mūs pētīs. Nu lai jau viņiem tiek. Tu šodien ļoti labi izskaties, un kažoks Tev tāds ļoti spīdīgs. Kādas zivis Tu ēd? Tās ar tām Omega 3?"



Rīta duša jeb pingvīnu spa.






Nebrīvē esošie pingvīni tik ļoti esot pieraduši pie vienmēr gatavajām maltītēm, ka savus zivju ķeršanas instinktus labprāt trenē ar cilvēku palīdzību. Bildē redzamā uzparikte ir ar lāzeru vadāma "zivtiņa", kuru pingvīni dzenā ar lielu entuziasmu. Cilvēkbērniem prieks un pingvīniem neliels fitness - simbioze, laikam.



Rockhopper sugas pingvīns aka vietējais Elviss Preslijs: "Thank you, thank you very much!"



Bez pingvīniem New England akvārijā ir vēl daudz arī citu radījumus. Dažus var pat apčamdīt, bet ar prātu, ar prātu, jo ar rajām visādi var gadīties. Ja pareizi atceros, tad bildē redzamā ir Cownose sugas raja.



Pašā ēkas viducī ir gigantisks akvārijs (Giant Ocean Tank), kuru var pētīt un apbrīnot, nesteidzīgi pārvietojoties pa spirālveida rampu, kas to apvij.



Skats no akvārija augšpuses.


Ak, šādi mirkļi silda manu sirdi - tēvs un meita iegrimuši dziļā diskusijā par haizivīm un to dabīgajiem pretiniekiem.



Šo skaidrojumu par zivju apbrīnojamo spēju pārvietoties harmoniskā grupā izlasīju ar lielu interesi. Izlasīju, un tad aizdomājos - kāpēc gan homo sapiens pārstāvjiem nav iedalīta šāda ķermeniska laterāla līnija, ar kuras palīdzību mēs visi draudzīgi pārvietotos pa automaģistrālēm, un haotiski, pārējos braucējos nepabrīdinot, nemainītu braucamās joslas. Tie, kas kaut reizi ir sēdējuši pie stūres Katārā vai tās kaimiņvalstīs, sapratīs manu domu gājienu...



Pēc pamatīgas akvārija izpētes, varam arī nedaudz padraiskoties vietējā suvenīru veikalā.



Mazajai jaunkundzei divreiz stiķis nav jārāda :)









Dienas turpinājumā - Quincy Market apmeklējums.



Vikipēdija par Quincy Market nemelo, un tur patiesi var sastapt dažādus ielas māksliniekus/triku meistarus.



Skats no iekšpuses. Nenoturējos, un nopirku kārtējo pārīti kanoli gardumiņu.


Un kā nu bez Bostonas Chowda zupiņas:) Un tagad visi kopā ar Bostonas akcentu teiksim - Čaudā:)



Tētis un lielā māsa iejutušies leļļu meistaru lomās izklaidē mazo jaunkundzi, pusdienas gaidot.




Bez vārdiem...



Vēl viens iemesls, lai mīlētu Target veikalu - Target plastmasas maisiņš ar vieglu rokas kustību tiek pārvērsts elegantā priekšautiņā. Pieskaņots apaviem, protams:)


Tālāk dodamies Brīvības Takas izpētē. Visu divarpus jūdžu garo Brīvības Taku nemaz neceram izstaigāt, bet kaut kas no vēstures mums tomēr tiek.



Varbūt ne gluži vēsturiska, bet ne mazāk interesanta pastaiga cauri itāliskajai Bostonas pilsētas daļai.







Ar vienu ausi dzirdēju šos vīrus kaut pārspriežam itāļu valodā. Iespējams, ka šie runāja par turpat blakus esošo Mike's Pastry veikala plaukstošo biznesu, kur itāļu gardumi vilināt vilina. Es turos kā vīrs, un atsakos no kārtējā kanoli, jo par iepriekšējo devu vēl joprojām priecājas mans celulīts.









Esam veiksmīgi sasnieguši Old North Church un nedaudz pagozējamies pie Paul Revere pieminekļa.






Nezinu, kādu gan sudrabkalis un Amerikāņu revolūcijas varonis Pols Revīrs iedomājās savas zemes nākotni, bet domāju, ka noteikti ne tik drūmu, kā šī Afganistānā un Irākā bojā gājušo karavīru piemiņas vieta. Katrs medaljons (dog tag) - kāda jauna cilvēka dzīvība...












Un noslēgumā - Boston Tea Party muzeja apmeklējums. Katram tiek iedalīta loma. Es iejutos Benjamin Rice ādā.









Par vēsturisko uzvedumu un iespēju pašiem tajā piedalīties visvairāk priecājās mazākie muzeja apmeklētāji.


Nost ar Britu uzkundzēšanos un viņu nodokļiem:) Ellē ratā ar visu jūsu tēju:) Sirdsveidīgais zīmogs ir Britu nodokļu zīmoga replika.



Pati tēja, kā mēs zinām, nekur nav pazudusi, un to ar prieku var muzeja kafejnīcā. Žēl, bet mums ir no Bostonas jāatvadās, un jāripina tālāk.






*Bet es negribu braukt uz Hārvardu/mācīties Hārvardas universitātē!

Būtu gandrīz aizmirsusi paskaidrot, kāpēc šim ierakstam tāds nosaukums. Šī bija mūsu lielās jaunkundzes sašutumā izdvesta frāze, kad vakara nobeigumā piedāvājām aizbraukt apskatīties Hārvardas Universitāti. Nosolījāmies šo izteicienu viņai atgādināt pēc gadiem sešiem, septiņiem, kad tuvāks būs augstskolas izvēles jautājums:)

Uz Hārvardu mēs tomēr aizbraucām, tikai bilžu gan nav. Jau krēsloja, un mašīnu arī tā īsti nebija kur nolikt. Nedaudz pavizinājāmies pa Hārvardas apkārtni, vienlaicīgi diskutējot par izglītību un nākotnes profesijas izvēles iespējām. Kur jāmācās, lai kļūtu par jūras dzīves pētnieku/biologu? Kas jāzina arhitektam, un ar ko tas atšķirās no interjera dizainera vai būvinženiera? Kurā augstkolā labāk mācīties, ja grib kļūt par ārstu? Šie ir tikai daži no mūsu lielās jaunkundzes uzdotajiem jautājumiem mūsu vizināšanās laikā. Es saku, ka tomēr bija vērts tur aizbraukt:) Jā, un pašā mūsu Hārvardas tūres nobeigumā es redzēju bomzīti uz soliņa filozofiskā mierā lasot...nē, nevis vecu avīzi, bet gan Kindle rīderīti! Jā, kaut ko tādu var redzēt tikai izglītības citadelē:)