Nē, par literatūru gan šeit nebūs ne piles. Ieraksts būs nedaudz par mūziku, mākslu, jaunības draugiem, un par vieglu garāmskrējienu ģimenei, kurā aug septiņi bērni un drīzumā gaidāms astotais.
Nezinu, kā ir ar jums, bet mani vienmēr ir interesējis - kā tas ir dzīvot daudzbērnu ģimenē? Vai vēl ekstrēmāk, kā tad īsti ir audzināt un izaudzināt tādu kuplāku bērnu bariņu. Kā tad tur viss notiek - vai vecākiem pietiek laika visu bērnu vajadzību un interesešu apmierināšanai. Un kā ar pašu vecāku brīvo laiku un pašrealizēšanos?
Šovasar man bija tāda iespēja paciemoties pie kādas jaukas un radošas daudzbērnu ģimenes Wallkill pilsētas apkaimē. Pietura bija visai neplānota, pēdējā brīdī ieskedžulēta mūsu mazā ceļojuma grafikā. Viss atrisinājās pats no sevis, ar ciemos aicinātāja atbildes vārdiem uz mūsu jautājumu par nakšņošanas iespējām - Yeah man, of course you can stay over, my house is huge - I have seven kids:)
Pa ceļam uz Beacon pilsētu, kas ir netālu no Wallkill, vēl dzīvē apskatījām kādā no maniem iepriekšējiem ierakstiem minētās Hipsturbia pilsētas Hadsonas upes krastos. No Hipsturbia pilsētām bilžu diemžēl nav.
Sasniedzot Beacon pilsētu, mūsu vēderi bija vienojušies bada kakafonijā, tāpēc ar steigu metāmies tos uzpildīt kādā taizemiešu restoranā. Un te es uzreiz sapratu, ka Beacon ir manējā. Un kā nu ne, ja no fotogrāfijas uz mani nolūkojās pats Katāras Emīrs:)
Patika man šī kalnu un koku ieskautā pilsēta ar savu klusumu, mākslinieku pārņemto postindustraliazēto apbūvi, mazajām galerijām un veikaliņiem.
Un tad kopā ar vakara krēslu un vieglu lietutiņu ierullējām mana vīra vidusskolas drauga/muzikālo darbību sabiedrotā mājas pagalmā. Tādi viņi izskatījās pagājušajā gadsimtā kopā muzicējot:)
Pēdējā bilde no uzstāšanās Tompkins parkā Ņujorkā. Bilde - ilustrācija relativitātes teorijai. Kāderiz šajā rajonā ar prātu domājoši cilveki pēc mijkrēšļa savu kāju nespēra, un nekustamā īpašuma cenas bija smieklīgas. Bildē redzamais onka nav grupas dalībnieks, bet gan bomzītis ar ekstravagantu galvas segu. Patinam vēstures lenti uz priekšu, un ko mēs redzam - mākslinieku, modes dizaineru iecienītu rajonu ar cienījamām dzīvokļu cenām. Eh, ja man būtu laika mašīna un pāris zaļo kabatā:)
Bet nu atgriezīsimies tagadnē...Kamēr pieaugušie kafijo, pārējā vietējās sabiedrības daļa sevi izklaidē pēc saviem ieskatiem. Un viss notiek pats no sevis - lielie pieskata mazos, mazie nodarbina lielos un otrādi.
Aizkaru nepieciešamība - nulles pozīcijā, jo līdz kaimiņiem tālu, un guļamistabas logos var ielūkoties tikai putni un vāveres.
Gleznošanai un mūzikas ierakstīšanai ir atvēlēta atsevišķa darbnīca, kurā starp visiem pārējiem instrumentiem, molbertiem, krāsu podiem utt. patreiz mitinās arī mana vīra kādreiz darbinātās Farfiza ērģelītes.
Un ja ar gleznošanu, veidošanu, muzicēšanu nepietiek, var doties piemājas teritorijā un iejusties režisora/aktiera/operatora lomā, filmējot jaunāko grāvēju pēc pašu sarakstīta scenārija uz pašu veidotām butaforijām. Bildē redzamais soliņš nav nekāds akmens veidojums, bet gan no ģipša un koka veidota upurvieta kādam aizraujošam filmgabalam par Druīdiem un Sv. Patriku:)
Laiks paskrien nemanot, vēl tikai paspējam aizbraukt uz upi nopeldēties, sabāžam pāris mākoņus kabatā, un dodamies tālāk...
Iemetam mašīnas CD pleijerī līdzdoto mūsu namatēva grupas Brian Wilson Shock Treatment ierakstu un pilnā balsī dziedam līdzi - "Jack Kerouac, I didn't know you. I don't have any money, tell me what to do....|
Nezinu, kā ir ar jums, bet mani vienmēr ir interesējis - kā tas ir dzīvot daudzbērnu ģimenē? Vai vēl ekstrēmāk, kā tad īsti ir audzināt un izaudzināt tādu kuplāku bērnu bariņu. Kā tad tur viss notiek - vai vecākiem pietiek laika visu bērnu vajadzību un interesešu apmierināšanai. Un kā ar pašu vecāku brīvo laiku un pašrealizēšanos?
Šovasar man bija tāda iespēja paciemoties pie kādas jaukas un radošas daudzbērnu ģimenes Wallkill pilsētas apkaimē. Pietura bija visai neplānota, pēdējā brīdī ieskedžulēta mūsu mazā ceļojuma grafikā. Viss atrisinājās pats no sevis, ar ciemos aicinātāja atbildes vārdiem uz mūsu jautājumu par nakšņošanas iespējām - Yeah man, of course you can stay over, my house is huge - I have seven kids:)
Pa ceļam uz Beacon pilsētu, kas ir netālu no Wallkill, vēl dzīvē apskatījām kādā no maniem iepriekšējiem ierakstiem minētās Hipsturbia pilsētas Hadsonas upes krastos. No Hipsturbia pilsētām bilžu diemžēl nav.
Sasniedzot Beacon pilsētu, mūsu vēderi bija vienojušies bada kakafonijā, tāpēc ar steigu metāmies tos uzpildīt kādā taizemiešu restoranā. Un te es uzreiz sapratu, ka Beacon ir manējā. Un kā nu ne, ja no fotogrāfijas uz mani nolūkojās pats Katāras Emīrs:)
Un tad kopā ar vakara krēslu un vieglu lietutiņu ierullējām mana vīra vidusskolas drauga/muzikālo darbību sabiedrotā mājas pagalmā. Tādi viņi izskatījās pagājušajā gadsimtā kopā muzicējot:)
Bet nu atgriezīsimies tagadnē...Kamēr pieaugušie kafijo, pārējā vietējās sabiedrības daļa sevi izklaidē pēc saviem ieskatiem. Un viss notiek pats no sevis - lielie pieskata mazos, mazie nodarbina lielos un otrādi.
Sajūtamies kā četras Zeltmatītes un piecas lācenes, kuras dāsni atvēl savas gultiņas viesiem, kamēr pašas sagulst pa lielo māju izkaisītajos dīvanos. Šajā mājā tā esot pilnīgi normāla prakse, un neviens par to nerauc degunu un neapvainojas. Vīrieškārtas "lācēniem" ir paveicies, jo tie ir mazākumā - tiem ir savi puišu apartamenti. Mamma un tētis gan stāsta, ka reizēm tāpat visi salienot vienā guļamistabā, jo tā esot jautrāk spoku stāstus klausīties.
Un kā gan ne, ja guļamistabā ir pat savs izlūktornis.
Aizkaru nepieciešamība - nulles pozīcijā, jo līdz kaimiņiem tālu, un guļamistabas logos var ielūkoties tikai putni un vāveres.
Un ja ar gleznošanu, veidošanu, muzicēšanu nepietiek, var doties piemājas teritorijā un iejusties režisora/aktiera/operatora lomā, filmējot jaunāko grāvēju pēc pašu sarakstīta scenārija uz pašu veidotām butaforijām. Bildē redzamais soliņš nav nekāds akmens veidojums, bet gan no ģipša un koka veidota upurvieta kādam aizraujošam filmgabalam par Druīdiem un Sv. Patriku:)
.JPG)
.jpg)
Paldies, ka vismaz ar acs kaktiņu varu ceļot Tavai ģimenei līdzi... Fantastiska ģimene un patiešām interesanti, kāda ir viņus sadzīve ikdienā- skaļa, kupla, ticu, ka laimīga! :)
AtbildētDzēstSuper, Tavs blogs nekad nepieviļ, vienmēr interesanti un ar bildēm!
AtbildētDzēst