Un tā tai dzīvē reizēm iet - gluži kā ruletē. Iemet tik bumbiņu krāsainajā aplī, iegriez, un skaties, pie kuras krāsas tad tā apstāsies. Un vai vispār apstāsies...
Nemocīšu jūs te ar miglainām Londonas mīklām, un teikšu, ka veselu nedēļu pavadījām Londonas starptautisko skolu darba tirgū, jaunas mājvietas meklējot. Šoreiz visam procesam izgājām cauri pēc pilnas programmas - piereģistrēšanās, pieteikšanās uz intervijām, skolu prezentācijas, intervijas, un tad...gaidīšana.
Process nav no patīkamajiem, un patreizējais darba tirgus ir ar savām tendencēm. Eiropas skolas nāk komplektā ar ģimenēm ne vsai draudzīgiem kontraktu noteikumiem, un dažas Eiropas skolas jau pašā sākumā automātiski atsaka visiem, kuriem tā nu ir sagadījies, ka astē velkās bērni un partneris - neskolotājs. Tuvi un Tālie Austrumi, savukārt, vēl joprojām rullē, jo tur jau jostu var palaist brīvāk. Dienvidamerika mūs ne visai patreiz interesē, tāpēc uz to pusi mēs nemaz acis arī nemetām.
Es noteikti pastāstīšu daudz sīkāk par pašu darba tirgu, un arī par to, uz kuru pasaules pusi mēs (iespējams) dosimies, bet pagaidām par Londonas darba tirgus pozitīvajiem blakusproduktiem. Pats darba tirgus tika organizēts Millennium Baileys viesnīcā, kas ir rokas stiepienā no Londonas labākajiem un atpazīstamākajiem muzejiem. Mēs gan apciemojām tikai divus - Dabas vēstures muzeju un Zinātnes muzeju. Uzreiz teikšu, ka mēs esam pabijuši arī citos līdzīgos muzejos, bet nu šie divi muzeji mani paņēma uz "urrā". Laika un (trīsgadnieka) pacietības mums bija maz, tāpēc sanāca tikai tā nedaudz apostīt to informācijas pārbagātību, ko piedāvā abi šie muzeji.
Tālāk lai runā bildes
Neliela pamīdīšanās pie muzeja ieejas, rindā stāvot. Plus- ieeja muzejā pa brīvu. No ziedojumiem gan muzejs neatsakās.
Kādi mēs tomēr esam maziņi, salīdzinot ar planētas milzeņiem.
Stabs, pie kura var samērīties ar citiem kustoņiem.
Hidrauliskas zirga un ziloņa kāju imitācijas, ar kuru palīdzību muzeja apmeklētāji var pārliecināties, cik tad daudz spēka ir nepieciešams, lai iekustinātu minētos dzīvniekus. Ar zirga kāju vēl gāja kaut cik veiksmīgi, bet ziloni gan mums neizdevās iekustināt. Tagad vēl jo vairāk spēju novērtēt to prātam neaptveramo grāciju, ar kādu ziloņi pārvietojas.
Ko tik nevar atrast šāda radījuma vēderā - pat rokassprādzes un krelles.
Darvina centrs ar klasiskām formaldehīda burciņām un n-tajiem paraugiem. Tos visus vienlaicīgi pat nevar izstādīt. Man ir aizdomas, ka tos ik pēc laika rotē, lai savu muzeja zvaigznīšu brīdi piedzīvo arī pārējie, malā palikušie eksemplāri.
Vienā no bildēm ir redzama mana vecākā meita ar audiogidu rokās. Ļoti atbalstāms ieguldījums, jo tas nāk komplektā ar muzeja interaktīvo karti un paskaidrojumiem par katru muzeju sadaļu.
Pavisam necilas atvilknītes, bet mani tās uzrunāja. Proti, žetonu dodu muzeja eksponātu organizētājiem par šo izdomu kopā samiksēt klasisko herbāriju/kukaiņu izstādīšanas metodi un digitālo trīsdimensionālo displeju (bilde, kurā var redzēt manu atspulgu), kur ik pa brīdīm atvilknes iekšpusē pārskrien it kā dzīvs kukainis.
Cilvēka bioloģijai veltīta ekspozīcija ar daznedažādiem interaktīviem displejiem. Viens no displejiem bez nekādas liekas klīrēšanās izskaidro, kā tad tie cilvēki top un dzimst - vienkārši un bez vulgārā. Mana lielā meita nekādu lielo interesi par šo sadaļu neizrādīja, bet mazo meitu fascinēja bēbja piedzimšanas procesa ilustrācijas.
Nākamajā ierakstā par Zinātnes muzeju...
Nemocīšu jūs te ar miglainām Londonas mīklām, un teikšu, ka veselu nedēļu pavadījām Londonas starptautisko skolu darba tirgū, jaunas mājvietas meklējot. Šoreiz visam procesam izgājām cauri pēc pilnas programmas - piereģistrēšanās, pieteikšanās uz intervijām, skolu prezentācijas, intervijas, un tad...gaidīšana.
Process nav no patīkamajiem, un patreizējais darba tirgus ir ar savām tendencēm. Eiropas skolas nāk komplektā ar ģimenēm ne vsai draudzīgiem kontraktu noteikumiem, un dažas Eiropas skolas jau pašā sākumā automātiski atsaka visiem, kuriem tā nu ir sagadījies, ka astē velkās bērni un partneris - neskolotājs. Tuvi un Tālie Austrumi, savukārt, vēl joprojām rullē, jo tur jau jostu var palaist brīvāk. Dienvidamerika mūs ne visai patreiz interesē, tāpēc uz to pusi mēs nemaz acis arī nemetām.
Es noteikti pastāstīšu daudz sīkāk par pašu darba tirgu, un arī par to, uz kuru pasaules pusi mēs (iespējams) dosimies, bet pagaidām par Londonas darba tirgus pozitīvajiem blakusproduktiem. Pats darba tirgus tika organizēts Millennium Baileys viesnīcā, kas ir rokas stiepienā no Londonas labākajiem un atpazīstamākajiem muzejiem. Mēs gan apciemojām tikai divus - Dabas vēstures muzeju un Zinātnes muzeju. Uzreiz teikšu, ka mēs esam pabijuši arī citos līdzīgos muzejos, bet nu šie divi muzeji mani paņēma uz "urrā". Laika un (trīsgadnieka) pacietības mums bija maz, tāpēc sanāca tikai tā nedaudz apostīt to informācijas pārbagātību, ko piedāvā abi šie muzeji.
Tālāk lai runā bildes
Neliela pamīdīšanās pie muzeja ieejas, rindā stāvot. Plus- ieeja muzejā pa brīvu. No ziedojumiem gan muzejs neatsakās.
Kādi mēs tomēr esam maziņi, salīdzinot ar planētas milzeņiem.
Stabs, pie kura var samērīties ar citiem kustoņiem.
Hidrauliskas zirga un ziloņa kāju imitācijas, ar kuru palīdzību muzeja apmeklētāji var pārliecināties, cik tad daudz spēka ir nepieciešams, lai iekustinātu minētos dzīvniekus. Ar zirga kāju vēl gāja kaut cik veiksmīgi, bet ziloni gan mums neizdevās iekustināt. Tagad vēl jo vairāk spēju novērtēt to prātam neaptveramo grāciju, ar kādu ziloņi pārvietojas.
Ko tik nevar atrast šāda radījuma vēderā - pat rokassprādzes un krelles.
Vienā no bildēm ir redzama mana vecākā meita ar audiogidu rokās. Ļoti atbalstāms ieguldījums, jo tas nāk komplektā ar muzeja interaktīvo karti un paskaidrojumiem par katru muzeju sadaļu.
Pavisam necilas atvilknītes, bet mani tās uzrunāja. Proti, žetonu dodu muzeja eksponātu organizētājiem par šo izdomu kopā samiksēt klasisko herbāriju/kukaiņu izstādīšanas metodi un digitālo trīsdimensionālo displeju (bilde, kurā var redzēt manu atspulgu), kur ik pa brīdīm atvilknes iekšpusē pārskrien it kā dzīvs kukainis.
Cilvēka bioloģijai veltīta ekspozīcija ar daznedažādiem interaktīviem displejiem. Viens no displejiem bez nekādas liekas klīrēšanās izskaidro, kā tad tie cilvēki top un dzimst - vienkārši un bez vulgārā. Mana lielā meita nekādu lielo interesi par šo sadaļu neizrādīja, bet mazo meitu fascinēja bēbja piedzimšanas procesa ilustrācijas.
.JPG)
.jpg)
Mans Matīss arī bija sajūsmā par šo muzeju...un interesanti, tāpat kā tava mazākā meita, tieši ieciklējās uz/par mazuļa nākšanu pasaulē :), jautājumi bira kā no pārpilnības raga..!! :) Tikai tad viņš pirmklasnieks bija, kad bijām tajā muzejā! :)
AtbildētDzēstCik tu man tuvu biji...
AtbildētDzēstJums tiešām ir bijusi mierīgāka muzeja vizīte!!!:)
AtbildētDzēst