Jūsu negaidīti lielā atsaucība un ļoti dažādā Ziemassvētku filozofija iepriekšējā raksta komentāros man bija kā jaunas enerģijas un pozitīva lādiņa piešprice. Liels jums paldies visām!
Es ar galvu māju līdzi visiem jūsu komentāriem, jo katrā no tiem mani kaut kas uzrunāja, lika uz lietu būtību paskatīties no kādas pavisam aizmirstas vai līdz šim neatklātas puses. Varbūt es izklausos pēc nedroša un bikla bērna, kuram šādos lielos jautājumos ir nepieciešama kaut kāda viedokļu vai pieņēmumu validācija, bet jūsu teiktais, vai arī kaut vai pats fakts, ka jums tomēr bija ko teikt, mani tomēr pārliecināja, ka neesmu gluži viena savās domās. Vai varu jums vēlreiz teikt paldies?:) Nu tad vēlreiz pateicos!:)
Es pat tik ļoti sapurinājos, ka ķēros pie dokumentu sakārtošanas, ar pozitīvu skatu uz briestošajām pārmaiņām tuvākajā nākotnē. To, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, es jau svinīgi ziņoju kādā no iepriekšējiem rakstiem, bet nekas konkrētāk vēl joprojām nav zināms. Varu tikai pačukstēt, ka janvāra otrajā pusē visa mūsu banda pāris dienas ganīsies kaut kur šajā reģionā:
Cimdi, zeķes, zābaciņi jau tiek pamazām pucēti un uzfrišināti...Vispār jau bija piemirsies, cik tomēr nopietns viss šis ziemapģērba koncepts ir.
Un tādas izskatās manas ģimenes svarīgāko dokumentu jaunās mājas. Nav pārliecības, vai šī kaste ir ugunsnedroša, bet par pašas "visspie vienas vietas vienā vietā" idejas realizāciju man ir liels prieks. Ceru, ka vairāk nedzirdēšu ģimenes locekļu izmisīgos saucienus :"Kur ir mana pase, aviobiļetes, zobārsta pierakstu karte utt.?"
Un jau jau pār mājām runājam, tad šogad esam tikuši pie ļoti skaistas piparkūku mājas - pašu dekorētas. Man ir smagas aizdomas, ka dažus no būvmateriāliem/dekorācijām, mūsu dizaineru brigādes jaunākā locekle paspēja aplaizīt vēl pirms pašas dekorēšanas:)
Nu re, laikam tik bezcerīgs mans Ziemassvētku blūzu gadījums nemaz nav:) Ai, ko nu es te tiepjos - patīk jau arī man saņemt dāvanas. Jo īpaši jau tās, kur dāvinātājs ir visu gadu uzmanīgi klausījies, sadzirdējis, un resursu iespēju robežās kaut ko no manām iecerēm realizējis. Kamēr mana pati galvenā dāvana (svarīga tā noteikti liksies tikai man - labi, jau labi, atzīšos - man nav rokas pulksteņa:) vēl joprojām ceļo, es priecājos par šīm grāmatām:
Un arī meitenes priecājas:
Un visai manai burkšķēsanai pa vidu, mans cienītais mierīgā garā labo saplīsušās Ziemassvētku eglītes mantiņas - tā pavisam klusi, klusi...Eh, nokaunos par savu purpināšanu, un priecājos, ka man apkārt tomēr ir mani mīļie:)
Jaunais Gads būšot Zirga gads, vai ne? Nezinu, vai tas kāds neapzināts strāvojums, bet pilnīgi netīšām kā divas no decembra grāmatām esmu izvēlējusies grāmatas, kur sastopami zirgi:
Marka Helprina "Winter's Tale", kur viens no galvenajiem varoņiem ir balts un brīnumains zirgs, un Marijas Stjuartes "Air Above the Ground".
Un kā jums iet ar iesildīšanos Jauno Zirga Gadu gaidot?
P.S. Winter's Tale gribu izlasīt vēl pirms filmas iznākšanas, kas būs pavisam drīz.
Es ar galvu māju līdzi visiem jūsu komentāriem, jo katrā no tiem mani kaut kas uzrunāja, lika uz lietu būtību paskatīties no kādas pavisam aizmirstas vai līdz šim neatklātas puses. Varbūt es izklausos pēc nedroša un bikla bērna, kuram šādos lielos jautājumos ir nepieciešama kaut kāda viedokļu vai pieņēmumu validācija, bet jūsu teiktais, vai arī kaut vai pats fakts, ka jums tomēr bija ko teikt, mani tomēr pārliecināja, ka neesmu gluži viena savās domās. Vai varu jums vēlreiz teikt paldies?:) Nu tad vēlreiz pateicos!:)
Es pat tik ļoti sapurinājos, ka ķēros pie dokumentu sakārtošanas, ar pozitīvu skatu uz briestošajām pārmaiņām tuvākajā nākotnē. To, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, es jau svinīgi ziņoju kādā no iepriekšējiem rakstiem, bet nekas konkrētāk vēl joprojām nav zināms. Varu tikai pačukstēt, ka janvāra otrajā pusē visa mūsu banda pāris dienas ganīsies kaut kur šajā reģionā:
Cimdi, zeķes, zābaciņi jau tiek pamazām pucēti un uzfrišināti...Vispār jau bija piemirsies, cik tomēr nopietns viss šis ziemapģērba koncepts ir.
Un tādas izskatās manas ģimenes svarīgāko dokumentu jaunās mājas. Nav pārliecības, vai šī kaste ir ugunsnedroša, bet par pašas "viss
Un jau jau pār mājām runājam, tad šogad esam tikuši pie ļoti skaistas piparkūku mājas - pašu dekorētas. Man ir smagas aizdomas, ka dažus no būvmateriāliem/dekorācijām, mūsu dizaineru brigādes jaunākā locekle paspēja aplaizīt vēl pirms pašas dekorēšanas:)
Un arī meitenes priecājas:
Un visai manai burkšķēsanai pa vidu, mans cienītais mierīgā garā labo saplīsušās Ziemassvētku eglītes mantiņas - tā pavisam klusi, klusi...Eh, nokaunos par savu purpināšanu, un priecājos, ka man apkārt tomēr ir mani mīļie:)
Jaunais Gads būšot Zirga gads, vai ne? Nezinu, vai tas kāds neapzināts strāvojums, bet pilnīgi netīšām kā divas no decembra grāmatām esmu izvēlējusies grāmatas, kur sastopami zirgi:
Marka Helprina "Winter's Tale", kur viens no galvenajiem varoņiem ir balts un brīnumains zirgs, un Marijas Stjuartes "Air Above the Ground".
Un kā jums iet ar iesildīšanos Jauno Zirga Gadu gaidot?
P.S. Winter's Tale gribu izlasīt vēl pirms filmas iznākšanas, kas būs pavisam drīz.
.JPG)
.jpg)
Es ilgi, ilgi domāju par Tavu iepriekšējo ierakstu, bet tā arī neatbildēju, jo atbilde ir tāda. Nav jau svarīgi, kā mēs katrs svinam šos vai citus svētkus (es, piemēram, nevienu gadu neiespringstu, jo zinu - jo vairāk centīšos, jo vairāk palielināšu savu iespēju vilties svētkos - pēc grandioziem gatavošanās darbiem un lieliem tēriņiem vilšanās ir neizbēgama). Svarīgi, kāpēc mēs paši pārdzīvojam, ka mums nav tādu vai citu sajūtu. Kāpēc Tu jūties kā Grinčs un jūti vajadzību justies kaut kā savādāk. Vai tas ir kaut kāds ārējs spiediens, kas liek starot baltā laimē sveču gaismā - kā tas spiediens, kas liek justies vainīgai par katru kumosu, lasot sieviešu žurnālus. Vai tās ir citu cilvēku - tuvinieku, svešinieku - gaidas, kuras par katru cenu jāattaisno. Nav taču visām jābūt izštancētām uz viena konveijera - ne izskata ziņā, ne arī kaut kādu svētku sajūtu ziņā. Man vienmēr ir sajūtas uz Jauno gadu, jo mainās datumi. Tad man ir arī tūkstoš rituālu - jauni saraksti, budžeta plānošana nākamajam gadam, domāšana par nākotni, paveiktā pārskatīšana utt. Sākoties jaunam gadam, man vienmēr jābūt 100% skaidrā, un 1. janvārī nedrīkst ēst un dzert neko neveselīgu vai saldu, noteikti jāstrādā un jāsporto, un jābūt ar ģimeni - lai tāds būtu viss gads. Bet apkārtējo priekšstati ir pilnīgi citādi - ir jādzer, jāārdās un jātrokšņo. Taču Jaunais gads ir demokrātiskāks par ziemassvētkiem un nekādu speciālu svētku sajūtu neprasa. Pat īgums par skaļu sajūtu ir pilnīgi pieļaujams, nav jāpērk dāvanas un ir jau sācies gada ceļš uz pavasara pusi. Var jau būt, ka pēc gadiem piecdesmit pienāks 31. decembris, kurā man nebūs sajūtas, ka jauni saraksti jāraksta un nauda jāplāno, un tad es varēšu teikt, ka nav svētku sajūtas. Vārdu sakot, ko es gribēju teikt - nav jau jājūtas kā Grinčam, ja savs iekšējais ritms nesakrīt ar pasaules ritmu.
AtbildētDzēstIt kā jau pēc dabas es nemaz neesmu tāda konformiste, kā varbūt izklausījos iepriekšējā ierakstā. Man drīzāk ir problēmas ar citu neaizvainošanu vs savā stabulē pūšanu. Respektīvi - man apkārt ir draugi un ģimenes locekļi, kuriem ir ļoti svarīgas visas šīs Ziemassvētku tradīcijas un rituāli, tāpēc arī reizēm rodas tādas pārdomas par to, kurā brīdī es sāku dzīvot pretrunā pati ar sevi. Nu tā kaut kā..
DzēstPar plānu stādīšanu man ir tikai balta skaudība, jo es jau sen tam esmu atmetusi ar roku. Plānus es varu stādīt nezin kādus, bet mana pieredze plānu izpildes jautājumā ir pavisam štruntīga:) Nu kaut vai par nākamo gadu - es pat īsti nezinu, kur es dzīvošu, līdz ar to ļaujos plūsmai un improvizācijai.
Liels Tev paldies par to, ka dalījies ar savām domām!
Jā, un Grinčs jau pašās beigās taču arī saprata, ka tā sāls ir mūsu attieksmē nevis dāvanu lielumā. Ceru, ka man arī šī apskaidrība pieturēsies...
DzēstĻoti interesanti, paldies!
AtbildētDzēst