Vai ticēsiet, ja teikšu, ka galvā esmu rakstījusi, rediģējusi un publicējusi ne vienu vien ar rokdarbiem saistītu ierakstu? Vai ticēsiet, ja sūdzēšos par laika trūkumu, matu sāpēm vai sniega vētras pārrautām komunikācijām?:)

Patiesība gan ir daudz, daudz vienkāršāka - man patreiz vienkārši nevelk uz rokdarbu pusi. Ilgi domāju līdz beidzot izdomāju, kur tas suns aprakts, un kāpēc manas šujmašīnas vientuļi tup stūrītī. Es nevaru darboties neziņas bezsvara stāvoklī, jo tieši tā es jūtos jau no paša mācību gada sākuma. Ar pagājušo nedēļu neziņas izjūtai tika piemesta vēl viena deva, jo nu jau pilnīgi oficiāli esam pateikuši vīra darba devējam, ka nākamo mācību gadu šeit vairs neatgriezīsimies.

Sajūtas ir visai ambivalentas. No vienas puses ir tāds patīkamas brīvības satraukums - būs kaut kas jauns, neizjusts, neizdzīvots. No otras puses - žēl sķirties no ierastā komforta, jo nierei taukos labi tīk. Un ir arī bail, jo par nākotni vēl nekas nav pilnībā skaidrs. Izjūtu spektrs noteikti būtu daudz savādāks, ja es būtu viena kā putns debesīs. Nepārprotiet, es te nesūdzos, jo lēmums šeit vairs nepalikt netika pieņemts vienas dienas laikā, un arī taukainai nierei ik pa laikam ir jāmaina skats uz dzīvi.

Tagad katru vakaru braucam ar pirkstu pa karti. Brīžiem pārējo ģimenes locekļu pirkstu loki mūs aiznes līdz pat Japānai un Vjetnamai, bet mans kautrais rādītājpirksts tik riņko un riņķo ap Eiropu...(Var meiteni izraut no Eiropas, bet Eiropu no meitenes nu nekādi, tā teikt:)Realitāte diktē savus noteikumus, un mēs dosimies tur, kur ir darbs. Formula visai vienkārša, vai ne, bet cilvēkam pagrūti dzīvot tikai pēc formulas...


Bilde no šejienes