Nezinu, vai mana sirds ir sarāvusies par trīs izmēriem, bet šogad ir tāda sajūta, ka misters Grinčs man ir kāds attāls radinieks. Nu nevarēju es ielekt svētku sajūtā tā uz visiem 100% - ar vai bez piparkūkām. Vispār arī piparkūkas šogad neizcepu - nu Grinčs kas Grinčs, ka es jums saku:) Par ko tad es te sūdzos. Par to pašu nelaimīgo komercializāciju cilvēku prātos un Ziemassvētku vecīša maisā jau laikam. It sevišķi, kad tā jau ir iezagusies pašmājās, un draugi Ziemassvētkus bez apdāvināšanas vairs neuzskata par Ziemassvētkiem...Un kā tad tu dāvanas nepirksi, ja ļoti abi zini, ka draugi no savas puses tās tev liks zem eglītes.
Paši jau arī esam vainīgi (es un mana ģimene, ne jūs - cienījamie lasītāji:), ka arī bērnus apdāvinam tā sirsnīgāk šajā laikā. Vakar sēdēju lielajā istabā un purpināju zem bārdas, ka manā bērnībā zem eglītes palikta lelle bija augstākā dāvināšanas pilotāža, un neviens neiedomājās, ka varētu cerēt uz ko vairāk/lielāk/savādāk. Vispār šis vairāk/lielāk koncepts manā mazajā Ikšķiles bērnības dzīvoklītī nepastāvēja, un visi tāpat bija makten priecīgi.
Purpinu es tikai zem bārdas arī tāpēc, ka negribu saplacināt pārejo ģimenes locekļu prieku par šiem svētkiem. It sevišķi jau cienītā neviltoto prieku par gatavošanos, Ziemassvētku vecīša gaidīšanu un dāvanu saņemšanu...
Labi, esmu nedaudz pagaudojusi, un tagad varu jums jautāt, kā jūs tiekat (šeit varat izmantot citu darbības vārdu, atkarībā no sajūtām - baudīt, izbaudīt, varbūt pieciest? utt) galā ar Ziemassvētku laiku? Vai vienmēr tā no sirds to izjūtat? Kā rīkojaties dāvināšanas jautājumā, it sevišķi tad, kad kurpe spiež, bet radinieki un draugi ša ka tā kaut ko no jums (aka Ziemassvētku vecīša maisa) gaida?
Jau iepriekš pateicos par jūsu domām, pārdomām, jo šogad tiešām esmu kaut kur kaut ko pazaudējusi...Varbūt nākamgad vienkārši iešu ķekatās un vilkšu bluķi, lai atgrieztos pie tās tīrās Saulgriežu izjūtas bez supermārketiem Ziemassvētku rītā, kur plaukti izslaucīti kā karu vēstoši...
Bildes avots šeit
.JPG)
.jpg)
Lasu tā, it kā pati būtu šo rakstiņu rakstījusi :(, tā, ka nebūšu gudra padomdevēja. Un ja no Jaunā gada sagaidīšanas nekur nesprukt, tad savu dzimšanas dienu (6.janv.) jau esmu izsludinājusi par nesvinamu dienu :). Tā lūk. :) Lieciet man mieru :) :)
AtbildētDzēst...mani mierā :)
AtbildētDzēstSveika, man jau ar tā komercija šais svētkos ir tas, kas vis vairāk riebjas. Jau daudzus gadus iztiekam ar to, ka zem eglītes apdāvinām tikai bērnus, un tikai vienu mantu. Vienu to ko visvairāk kārojas (jau 2 mēnešus iepriekš bērni zīmēja vēstules vecītim). Pārējie ja dāvina tad tikai ļauju saldumus (bet es visiem par pašdarinātai ziepītei vai vīnam dāvanā tik). Mana mamma visiem adītas zeķes saliek Un šogad tieši tāpat Marita tika pie savas bārbijas kam matus var krāsot, markuss pie ugunsdzēsēja lego, jau laicīgi pa netu pasūtīju un basta. Nekādu drudžainu skriešanu pa veikaliem un prikšanas kaudzēm mantu. Vispār pirms svētkiem lielveikaliem ar līkumu gāju. Paiku laicīgi tirgū un mazveikalos sapirku. Bet kad bija svetku dienas, mēs vairāk to visu aktivitātēs izpaudām. Mēs apmeklējām slidotavu, observatoriju, kino, iemīļoto picēriju. Bērniem bija lielāks ganadarījums un mums svētku sajūta, nekā sēdēšanā mājās pie galda un dāvanu saiņošanā. Ja godīgi man šogad nebija ziemassvētku galda. Ne cepeti izcepu, ne kāpostus sašmorēju. Pat zirņus attapos pēc svētkiem iemērkt un izvārīt. Labi ja pīrāgus sacepu un tas arī bija viss. Ierastās pusdienas, našķi, pat čipsi :D Piparkūkas no pirmās adventes jau stāv. Nu tā apmēram mums sanāk. :))
AtbildētDzēstA jaunais gads jau kuro gadu man vispār nav svinēts, jo vīram parasti darbā ir izvēle - brīvs jaunais gads vai ziemīši. Tad parasti ziemīšos šis mājās, bet jau kuro gadu jaunajā šis ir darbā. Un es ar bērniem viena. Un tas vēl mīnusā, ka man riebjas, ka Ventspilī to stulbo jauno gadu Lembiš ir nolicis 0:33. Lielais salūts tikai tad ir gaidāms. Tāpēc man šie svētki ir svētki pie tv, mazie labi ja sagaida salūtu, aplūram, šie pa gultām, bet es ja ir vēlme pie tv ar karstvīnu pa kanāliem, paskatos kā citi svin. caur viber ar druškas londonā sagaidu 2-os salūtu un viss :))))
AtbildētDzēstjā, nu man šogad ar Grinčš, lai gan pavisam citu iemeslu dēļ - ārprātā daudz darba, negulētas naktis, stress + pirms braukšanas ciemos pie vecākiem uz lielo Zsv tusu noplīst mašīna un saslimst bērni..
AtbildētDzēstja par komercializāciju, par kuru teju katrs 2ais ņaud - CIK daudzi no mums/jums saviem bērniem PASKAIDRO, ka dāvanas nav galvenais? mana 5gadīgā meita, kad nedēļu bija staigājusi apkārt n kladzinājusi, kas tik viņai nebūs un KO tik viņa uz Zsv negribētu (lai vecīts atnes, jo bd jau raxta vēstules utt.) dabūja pamatīgu lekciju par Zsvētku patieso būtību, par to, ka dāvanu var NEBŪT vispār un ka viņas dāvana ir mamma, tētis, māsa un kopā pavadīts laiks ar mīļajiem (jo diemžē, arī ne katram tas ir!). zini, lai cik ļoti viņa negribēja poniju māju, viņa pat visu saprata! tiešām, es redzēju, ka saprot, jo sarunu turpinājām 2atā. un dāvanas mūsmājās dāvina vecāki, jo bērnus mīl, bet mīl arī bez dāvanām. vecītis varbūt kaut kur tur ir, bet dāvanas ir no vecākiem. ā, un bērniem NAV jāklausa, lai dabūtu dāvanas, bet lai mamma un tētis būtu mazāk kreņ ģīgi, priecīgāki un līdz ar to visa ģimene laimīgāka. es nezinu, cik daudzi vispār saviem zem 10 gv bērniem to saka, betk ja nesaka jau uzreiz, tadk ko var gribēt, ka bērni 10 g. vecumā jau apvainojas, ja zem egles nedabūn jaunākos aifounus?! paši vien esam vainīgi.
un kāpēc visi kā baigo sasniegumu min - bērniem TIKAI VIENA dāvana?! vai tad var būt savādāk? :D nu vismaz, no ģimenes katram ir viena un vienmēr bijusi (vēl jau prms sanāk no vecvecākiem vai krustvecākiem), bet vai tiešām pasaulē jau normāli vairs neskaitās viena dāvana?!
AtbildētDzēstManu svētku sajūtu šogad pabojāja tas, ka sniega nav. Nu kas tie par Ziemassvētkiem, ja ārā līst?! Bet visādi citādi es katru gadu gaidu decembra beigas, jo šim laikam piemīt kaut kādas īpašas sajūtas un smaržas. Man pat šķiet, ka man tieši tā gaidīšanas daļa visvairāk interesē.
AtbildētDzēstUn atzīšos, ka man tā komercializēšanās daļa kaut kā diezgan viegli iet gar ausīm, es apzinos, ka tas viss pastāv, un man patīk, ka veikali ir izrotāti un pilsēta, bet citādi daudzām lietām var vienkārši uzšķaudīt.
Un dāvanas man patīk. Mūsu ģimenē un tuvu apkārt tā apdāvināšana notiek tikai tuvāko radu ietvaros, draugiem un kolēģiem mēdz tikt simboliskas dāvaniņas - kāds saldums vai cits nieciņš. Kā arī drauga ģimenē ir paradums dāvināt no ģimenes ģimenei un ir atļauts gribēt visu ko :D Arī tīrīšanas līdzekļus. Vai pagājušā gadā mēs, piemēram, dabūjām maisu ar kaķu barību. :)
Tā kā, jā, manuprāt, dāvanas ir daļa no svētkiem, bet tās nav svētki. Svētku prieku nemēra pēc dāvanu skaita un cenas.
Lai jums jauki sagaidīts Jaunais gads! Tā, lai pašiem visiem prieks un laba oma gadu uzsākot!
Labs jautājums:) Izbaudu brīvdienas! Svētku sajūtu esmu pazaudējusi pirms daudziem gadiem, kaut vienmēr kaut ko daru šajā virzienā: rotāju māju, cepu piparkūkas... Tas viss notiek pirms. Par dāvanām neiespringstu, izņemot to, ko dāvināt bērnam, kad Ziemassvētku vecītis pačukstējis, kas vēstulē lūgts:) Šogad viss izvērtās citādi, bērns "apgāza" teoriju par ZV, zem eglītes dāvanu nebija... Svētku galds? Nezinu, vai tas bija kādā mērā saistīts ar to, ka pirms svētkiem man garām paskrēja vēdervīruss, jo nesaslimu, bet iekšējs diskomforts piemeklēja mūs visus, tāpēc Ziemassvētkos bija parastas vakariņas, vien nesteidzīgas, sveču gaismā... Un tomēr skumji, ka tik daudzām no mums tās sajūtas nav...
AtbildētDzēstJau gadiem mēginu pierunāt attālāko gimeni (itsevišķi vīra pusē), ka dāvanas nav jāizmaina. Pēc svētkiem paliek pilns plaukts ar nevajadzīgām tčočkām, rotasslietām kuŗas nav man pa gaumei un drēbēm lielumu par mazu/lielu. Vienu gadu viņiem satinu tikai piparkūkas, un tanī gadā man pārmeta, ka es esmu Grinčs... Man sagādā lielāku stresi, ka jāavada nedēļas iepriekš svētkiem iepērkoties dāvanas cilvēkiem kuŗus labi nepazīstu, nevis cepjot cepumus ar puišem, taisot ornamentus vai priecājātos ārā Ziemassvētku dekorācijas skatoties. Ja atklāt noslēpumu kā nokratīt šo svētku mākoni, lūdzu raksti - varbūt tas laimēsies izglābt nākamgada svētkus.
AtbildētDzēstUn ko, par dāvanām puišiem. Viņiem taču viena katram! Tad vecvecāki sabrauc ar savām tašām, krustvecāki vēl pa vienai, divām, un mūsu viena, ilgi apdomātā dāvana pazūd zem kaudzes. Nez vai puiši var pat atstāstīt kas kuru viņiem dāvinājuši...
Svētki ir tik lieli, cik tiem gatavojas...nu man tā ir :) mājas pošana, pīrāgu cepšana...un pari visam prieks par cerību, ticību un mīlestību. Davanas mūsmājā ir...bet vairak kā atrakcija, jo dāvanu nevar saņemt bez pantiņa, dziesmas vai dejas. Tā var būt sākot no smuki iesaiņota zīmuļa, beidzot ar saldumiem...ka nu kurā gadā sanācis...visa gada garumā sadzirdētas velmes ar var tapt piepildītas pēc iespējas...kopā būšana, spēles, sarunas, satikšanās...kaut kā tā...un vēl decembri izvairos no lielveikaliem :)
AtbildētDzēstMan Z-svētki nekad nav patikuši, oficiālie kalendārsvētki vispār nepatīk :), bet nākas tos svinēt bērnu dēļ. Iepriekš katru gadu izlikos, mākslīgi radot sev noskaņojumu. Šogad esmu egoistiska - pati nesvinu, bet citiem netraucēju :)
AtbildētDzēstDāvanas bērniem gan daudz... Jā, esmu no tām mammām, kas cenšas piepildīt maksimāli visas vēlmes, kas vēstulītē bijušas sarakstītas. Jo man ir lieliski bērni, es tos mīlu vairāk par visu šai pasaulē, viņu prieks man ir ļoti svarīgs! Cik vien iespējams ilgi gribu, lai viņi tic Rūķim, tāpēc pa naktīm skrienu uz mašīnu, kur paslēptas sapirktās dāvanas, tās pakoju un lieku zem eglītes, lai no rīta bērniem pārsteigums, jo Rūķis mūsmājās nāk vairākas reizes, visas dāvanas vienā piegājienā nevar atstiept :) Diemžēl, lai arī kā tas man riebj, bet bērniem patīk reklāmās redzamās krāsainās mantas - nekvalitatīvas, reizēm pat neglītas, bet tādas tak ir b/dārzā vai skolā un vajag arī viņiem. Tāpēc pērku un priecājos par viņu prieku.
Laiku cenšos pavadīt ar bērniem kopā, cik vien iespējams ne tikai svētkos, bet arī ikdienā - ja nevaru ar viņiem kopā darboties, tad vienkārši esmu līdzās...
Tā ka uz jautājumu: "Kā tieku galā ar Z-sv laiku?" atbilde ir vienkārša: "Netieku, un arī necenšos :)" Nekas nav mūžīgs, arī Z-svētki kaut kad beidzas :))) un tad dzīve atkal ieiet normālā ritmā
Paldies, Inese, man ļoti patika šis Tavs komentārs! :)
DzēstIkrīta saldumiņš zeķē, jau sākot ar 1.decembri, vēstules rakstīšana, kopīga eglītes rotājumu iepirkšana un pušķošana, mājas uzkopšana, lampiņu iedegšana, kopīga piparkūku, kūku un pīrāgu cepšana, bērnu neviltotais prieks un sajūsmas spiedzieni ("īīīī, tieši tas, ko es gribēju!!!"), atverot dāvanas, kopīgas dziesmas... - ikdienā tam nesanāk laika, tāpēc Ziemassvētki mums tiešām ir svētki, kopāBŪŠANAS svētki. Dāvanas ir tikai bērniem, to ir daudz, un tās nes RŪĶIS. Man šie svētki piedzima (ja tā var teikt) līdz ar bērniem. Prieku sagādā radīt prieku :)))
AtbildētDzēstAi, kā man patīk Ziemassvētki. Vienmēr esam tos ģimenē svinējuši, un arī tagad - savā ģimenē šie ir mūsu ģimenes svētki. Dzīvojot lielpilsētā, vienīgais trūkums ir - nevarēšana iekļūt baznīcā Ziemassvētku vakarā. Ļoti lepojos ar savu meitu, kura šogad Ziemassvētkus mācīja svinēt ģimenei, kura svētkus nesvin vispār. Un galvenais jau nav dāvanas, bet kopā būšana - pošot māju, cepot piparkūkas, ēdot zirņus, baudot karstvīnu, klausoties Ziemassvētku mūziku un skatoties filmas. un lai arī dzīvoju ar vīru - Grinču, necīnos ar komercializāciju, jo dāvanas gatavoju laikus, ieklausoties savu mīļo un tuvo cilvēku vēlmēs gada garumā. Godīgi sakot - baudu šo laiku un katru dienu, mazliet aizmirstot ikdienas rūpes. :)
AtbildētDzēstšogad bija sajūta, ka cīnos pret vēju. Bet sākumā likās, ka nav iespējams kaut ko mainīt, bet ir, es tiešām to redzu sev apkārt.. un attiecīgi esmu nonākusi tajā vecumā, kad man tas ir svarīgi, ko mani bērni redz, ko nozīmē ziemassvētki.. Jo no manas ģimenes tradīcijas ir = nekādas, bet patiesi kaut kad ir ienākusi tāda doma un izpildījums, ka vajag dāvanas. Cenšos visus apkārtējos mudināt - gatavot kaut ko pašam, ja ne katru gadu, ja ne izcilā izpildījumā, bet kaut ko - pašam. Kaut ko īpašu... tas manuprāt man ir izdevies.Reizēm patīk arī sagādāt kādu pirktu dāvanu, ja zinu, ka tas ir tieši tas, ko tam cilvēkam vajag, vai ja viņam tas patiks.., bet tas noteikti nav katru gadu un tas noteikti nav cilvēkiem, kuri dabūn dāvanas tik tāpēc, ka ir mans rads. Nē:).. Šogad izdevās iestāstīt visām paaudzēm, ka arī egle ir īpaša, ka to varam rotāt no paši.. veidot kaut ko paši, nevis karināt veikala spīdīgo masu.(kaut tie ir skaisti bez gala) Izdevās arī visus pierunāt doties uz mežu, kaut pat tas bija gandrīz vai neiespējami, bet ieradās un dziedāja un runāja.. tā pa vienkāršo, Bet šogad mans mērķis ir apgūt - saulgriežu tradīcijas, jo par to man ir visai miglaina nojausma.., bet domāju, ka ir vērts ne tikai purpināt zem deguna, bet mazliet pacīnīties..., Kaut ticu, ka tas nav viegli. Un es Tevi ļoti saprotu. Bet es ticu Brīnumam un zinu, ka dāvāt prieks ir dzīvs un īsts un nav nopērkams.Tas kas darās veikalos - tas nav brīnums, tā ir kaut kāda neizprotama realitāte.
AtbildētDzēstMAn šogad arī nav Ziemassvētku sajūtas.... šis raksts ir arī par mani...
AtbildētDzēst