4 komentāri
  1. Es ilgi, ilgi domāju par Tavu iepriekšējo ierakstu, bet tā arī neatbildēju, jo atbilde ir tāda. Nav jau svarīgi, kā mēs katrs svinam šos vai citus svētkus (es, piemēram, nevienu gadu neiespringstu, jo zinu - jo vairāk centīšos, jo vairāk palielināšu savu iespēju vilties svētkos - pēc grandioziem gatavošanās darbiem un lieliem tēriņiem vilšanās ir neizbēgama). Svarīgi, kāpēc mēs paši pārdzīvojam, ka mums nav tādu vai citu sajūtu. Kāpēc Tu jūties kā Grinčs un jūti vajadzību justies kaut kā savādāk. Vai tas ir kaut kāds ārējs spiediens, kas liek starot baltā laimē sveču gaismā - kā tas spiediens, kas liek justies vainīgai par katru kumosu, lasot sieviešu žurnālus. Vai tās ir citu cilvēku - tuvinieku, svešinieku - gaidas, kuras par katru cenu jāattaisno. Nav taču visām jābūt izštancētām uz viena konveijera - ne izskata ziņā, ne arī kaut kādu svētku sajūtu ziņā. Man vienmēr ir sajūtas uz Jauno gadu, jo mainās datumi. Tad man ir arī tūkstoš rituālu - jauni saraksti, budžeta plānošana nākamajam gadam, domāšana par nākotni, paveiktā pārskatīšana utt. Sākoties jaunam gadam, man vienmēr jābūt 100% skaidrā, un 1. janvārī nedrīkst ēst un dzert neko neveselīgu vai saldu, noteikti jāstrādā un jāsporto, un jābūt ar ģimeni - lai tāds būtu viss gads. Bet apkārtējo priekšstati ir pilnīgi citādi - ir jādzer, jāārdās un jātrokšņo. Taču Jaunais gads ir demokrātiskāks par ziemassvētkiem un nekādu speciālu svētku sajūtu neprasa. Pat īgums par skaļu sajūtu ir pilnīgi pieļaujams, nav jāpērk dāvanas un ir jau sācies gada ceļš uz pavasara pusi. Var jau būt, ka pēc gadiem piecdesmit pienāks 31. decembris, kurā man nebūs sajūtas, ka jauni saraksti jāraksta un nauda jāplāno, un tad es varēšu teikt, ka nav svētku sajūtas. Vārdu sakot, ko es gribēju teikt - nav jau jājūtas kā Grinčam, ja savs iekšējais ritms nesakrīt ar pasaules ritmu.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. It kā jau pēc dabas es nemaz neesmu tāda konformiste, kā varbūt izklausījos iepriekšējā ierakstā. Man drīzāk ir problēmas ar citu neaizvainošanu vs savā stabulē pūšanu. Respektīvi - man apkārt ir draugi un ģimenes locekļi, kuriem ir ļoti svarīgas visas šīs Ziemassvētku tradīcijas un rituāli, tāpēc arī reizēm rodas tādas pārdomas par to, kurā brīdī es sāku dzīvot pretrunā pati ar sevi. Nu tā kaut kā..
      Par plānu stādīšanu man ir tikai balta skaudība, jo es jau sen tam esmu atmetusi ar roku. Plānus es varu stādīt nezin kādus, bet mana pieredze plānu izpildes jautājumā ir pavisam štruntīga:) Nu kaut vai par nākamo gadu - es pat īsti nezinu, kur es dzīvošu, līdz ar to ļaujos plūsmai un improvizācijai.
      Liels Tev paldies par to, ka dalījies ar savām domām!

      Dzēst
    2. Jā, un Grinčs jau pašās beigās taču arī saprata, ka tā sāls ir mūsu attieksmē nevis dāvanu lielumā. Ceru, ka man arī šī apskaidrība pieturēsies...

      Dzēst