Vai jūs spētu nokaitināt viens vienīgs smilšu graudiņš - piemēram, acī? Nē? Tie taču ir sīkumi, vai ne:)
Bet kā būtu ar tūkstoti smilšu graudiņu kurpes iekšpusē? Arī nē? Kurpi var taču novilkt, un kaitinošo smilšu saujiņu izbērt...
Un kā būtu ar miljoniem, triljoniem šādu smilšu graudiņu, kuri ielien jūsu mājoklī pa visām redzamajām un neredzamajām spraugām, un dara to atkal un atkal, pilnībā izgnorējot jūsu izmisīgās darbības ar slapjām putekļu lupatām, birstēm un grīdas mazgājamajiem robotiem.
Es šeit nerunāju par Latvijas maigajām piekrastes smiltiņām. Es runāju par to smilšu graudiņu masu, kuru cilvēkam saprotamā valodā sauc par tuksnesi.
Un tuksnesis prasa savu vietu šajā pasaulē - lēnām, bet stūrgalvīgi pieprasa to, kas tam pienākas.
Cilvēki jau var sevi mānīt, celt tuksneša smiltīs mājokļus, aprīkot minētos mājokļus ar hermētiskiem (pēc cilvēka domām) logiem, un domāt, ka tuksnesis ir atkāpies....Nekā nebija. Vismaz man tas ir skaidrs, ka katru gadu, apmēram vienā un tai pašā laikā, man nākas izmisīgi cīnīties par savu teritoriju, lai tuksnesis to nepaņemtu atpakaļ.
Laika prognozes stacijas internetā gan ir nedaudz apjukušas, un dažas mēģina man ieskaidrot, ka debesis esot skaidras...ēēē, atļaušos nepiekrist. Tomēr vienu atradu, kas piekrīt manam viedoklim:
Paldies Dievam, ka šoreiz smilšu vētra ir tikai tās vieglākajā formā, citādi varētu gadīties arī šādi: (bilde gan nav mana - tā ir nākusi no šejienes:)
Šādā smilšu mākonī Dohas pilsētas centrs esot ietinies 2009.gada smilšu vētras laikā. Kā, pēc šādas smilšu segas, lai nomazgā augstceltņu n-tos logos - ar savu prātiņu nevaru aptvert...
Manā dzīvojamā telpā gan viss ir nedaudz vienkāršāk - es tik beržu, tīru, nopūšos, un atkal sāku visu no jauna. Reizēm piepalīdz arī K jaunkundze...
Tes es gribēju rakstīt "smiltis", tad pārdomāju par labu "smilšu", bet rezultātā sanāca "smiltšu":):) Piebildīšu, ka vakar mūsu dīvāns bija tīrāks par tīru, un šitā smilšu šmuce nav nedēļu veca..
...un manā karagājienā pret smiltīm palīdz arī izticamais draugs-robots Azimovs - a.k.a. Scooba. Azimovam ir arī brālis Azeks - a.k.a. Roomba, bet tas gan patreiz atpūšas pēc darbīga rīta cēliena.
..bet rokdarbu jomā pagaidām tāda kā dīkstāve. Nu varbūt ne gluži dīkstāve, bet viss notiek tādos rāmi lēnos tempos.
Lielās meitas kājsilžus gan pabeidzu. Un labi, ka tā, jo tie lieti noderēja meitai cīnoties ar iesnu un klepus periodu, kas mūs visus patreiz lielākā vai mazākā mērā ir pārņēmis.
Adīts no kādas pasen pirktas zeķu dzijas kopā ar Ogres Trikotāžas dzijas atlikumiem.
Neiztiku bez mīļajiem ātradāmstriķīšiem
Violetais rullē ne tikai tvīņu apģērbos:)
Lielās meitas aksesuāru un apģērba kopansamblis.
Un no sadzīviskā...šeit abas jaunkundzes iestudēja smilšu-ūdenskastes izrādi, ar vali galvenajā lomā. Izrādes galvenā doma man tā arī palika miglā (bet varbūt smilšu vētrā ) tīta, bet specefekti ar lietusgāzēm un lieliem viļņiem bija iespaidīgi.
Bet kā būtu ar tūkstoti smilšu graudiņu kurpes iekšpusē? Arī nē? Kurpi var taču novilkt, un kaitinošo smilšu saujiņu izbērt...
Un kā būtu ar miljoniem, triljoniem šādu smilšu graudiņu, kuri ielien jūsu mājoklī pa visām redzamajām un neredzamajām spraugām, un dara to atkal un atkal, pilnībā izgnorējot jūsu izmisīgās darbības ar slapjām putekļu lupatām, birstēm un grīdas mazgājamajiem robotiem.
Es šeit nerunāju par Latvijas maigajām piekrastes smiltiņām. Es runāju par to smilšu graudiņu masu, kuru cilvēkam saprotamā valodā sauc par tuksnesi.
Un tuksnesis prasa savu vietu šajā pasaulē - lēnām, bet stūrgalvīgi pieprasa to, kas tam pienākas.
Cilvēki jau var sevi mānīt, celt tuksneša smiltīs mājokļus, aprīkot minētos mājokļus ar hermētiskiem (pēc cilvēka domām) logiem, un domāt, ka tuksnesis ir atkāpies....Nekā nebija. Vismaz man tas ir skaidrs, ka katru gadu, apmēram vienā un tai pašā laikā, man nākas izmisīgi cīnīties par savu teritoriju, lai tuksnesis to nepaņemtu atpakaļ.
Laika prognozes stacijas internetā gan ir nedaudz apjukušas, un dažas mēģina man ieskaidrot, ka debesis esot skaidras...ēēē, atļaušos nepiekrist. Tomēr vienu atradu, kas piekrīt manam viedoklim:
Paldies Dievam, ka šoreiz smilšu vētra ir tikai tās vieglākajā formā, citādi varētu gadīties arī šādi: (bilde gan nav mana - tā ir nākusi no šejienes:)
Šādā smilšu mākonī Dohas pilsētas centrs esot ietinies 2009.gada smilšu vētras laikā. Kā, pēc šādas smilšu segas, lai nomazgā augstceltņu n-tos logos - ar savu prātiņu nevaru aptvert...
Manā dzīvojamā telpā gan viss ir nedaudz vienkāršāk - es tik beržu, tīru, nopūšos, un atkal sāku visu no jauna. Reizēm piepalīdz arī K jaunkundze...
...un manā karagājienā pret smiltīm palīdz arī izticamais draugs-robots Azimovs - a.k.a. Scooba. Azimovam ir arī brālis Azeks - a.k.a. Roomba, bet tas gan patreiz atpūšas pēc darbīga rīta cēliena.
..bet rokdarbu jomā pagaidām tāda kā dīkstāve. Nu varbūt ne gluži dīkstāve, bet viss notiek tādos rāmi lēnos tempos.
Lielās meitas kājsilžus gan pabeidzu. Un labi, ka tā, jo tie lieti noderēja meitai cīnoties ar iesnu un klepus periodu, kas mūs visus patreiz lielākā vai mazākā mērā ir pārņēmis.
Adīts no kādas pasen pirktas zeķu dzijas kopā ar Ogres Trikotāžas dzijas atlikumiem.
Neiztiku bez mīļajiem ātradāmstriķīšiem
Violetais rullē ne tikai tvīņu apģērbos:)
Lielās meitas aksesuāru un apģērba kopansamblis.
Un no sadzīviskā...šeit abas jaunkundzes iestudēja smilšu-ūdenskastes izrādi, ar vali galvenajā lomā. Izrādes galvenā doma man tā arī palika miglā (bet varbūt smilšu vētrā ) tīta, bet specefekti ar lietusgāzēm un lieliem viļņiem bija iespaidīgi.
.JPG)
.jpg)
Kam ar smiltīm, kam ar aukstumu jātiek galā...
AtbildētDzēst...man ne smiltis, ne aukstums un pat ne lietus vairāk...
AtbildētDzēst...tie kājsilži gan stilīgi, man liekas, kad bērnībā apmeklēju aerobiku, mēs tādus pašus lietojām virs čībām (češkām), jo tādas botas (jeb fitness shoes) tajos laikos nebija, tik mēs tos kājsilžus par getrām dēvējām...
RitaGri - jā, Latvijā laikam patreiz notiek lielās cīņas ar sniegu, bet mēs te pa smiltīm peramies. Kas nu kuram, vai ne:)
AtbildētDzēstaggies - o, jā, man arī tās getras palikušas atmiņā kā kaut kāds neatņemams aerobikas atribūts. Bija vēl tāda filma "Mīla un Aerobika", ja pareizi atceros to nosaukumu. Tur arī visi bija "apgetrojušies"
ne ar sniegu, bet ar salu cīnamies. ventiņos šodien - 20. mazā pat uz dārziņu netika. bet platajā galā vispār esot bijis -31.
AtbildētDzēstkājsilži super. un tas kopējais stils ļoti labi izskatās. nu ja - tās pašas getras jau vien ir :D
Madara - jāsaka godīgi, ka es pat vairs nevaru iedomāties tos lielos mīnusus. Pēdējo ziemu Latvijā pabiju 2008.gadā, bet tad tāds liels aukstums nemaz arī neuznāca, vismaz jau ap Ziemassvētku laiku gan ne. -31 - brr, tas izklausās diezgan šerpi...Tur pat getras nelīdzētu, bet riktīgi vaļinki un pižiks drīzāk:)
AtbildētDzēstKājsilži jauki piestāv gan biksēm, gan ritenim! :)
AtbildētDzēstUn smiltis - nevarēju iedomāties, ka TIK traki tās var nemanāmi salīst mājā...!
Tik forši palasīties pa tuksnesi un smiltīm, un skatīt tik vasarīgas bildes..., kad mums aiz loga tāaaadi mīnusi. Valmierā no rīta bija -27...Gaidam pavasari! :)
AtbildētDzēstSiStro - jā, man arī prātā nevarēja ienākt, ka smiltis var tikt uzbāzīgi līst iekšā mājā, bet tā nu tas ir, diemžēl:( Un kājsilži paši "pieskaņojušies", gan ritenim, gan biksēm:)
AtbildētDzēstMĀ - wow, -27. Tas nu gan nav nieks!!!
Ai, man te, Madridē, ne sals, ne sniegs, ne smiltis. Saulīte staigā pa zemes virsu, un visi spāņi žēlojas, ka esot nāvīgi auksts: 1º. =)
AtbildētDzēstKājsilži smuki. Gaidu atkal kādu tavu mašīnizšuvumu. =)
Guna - hahaha! Nu viņi noteikti pieraduši pie tā siltuma, ka arī 1 grāds plusā šķiet mežonīgs aukstums.
AtbildētDzēstHmm, man tieši tagad pa galvu grozās doma par kādu ar Valentīndienu saistītu mašīnizšuvumu. Adāmmašīnu pagaidām noliku maliņā, jo no dziju pūkām manai lielajai meitai sāka kaklā skrāpēt:( Jāgaida, kad smilšu vētra mitēsies, un varēs turēt logus vaļā...
Paldies par ierakstu! Nemaz nebiju domājusi, ka Tev ar tādām lietām tik ļoti jācīnās.
AtbildētDzēstJā, mums ir tāds aukstums, ka man no izelpas vakar mati piesala pie kurtkas pūkām. Bet naktī aizmigt nevarēju, jo pēc pusstundas iešanas uz mājām divas stundas nevarēju sasildīties. Un dzīvoklis mums šobrīd arī kā pingvīnu inkubators - tikai +16. :)
Tā lūk, bet kopīgais mums - arī mums logi ir cieši ciet aizvērti. :))
Katram sava cīņa, bet vienmēr jau labāk ir tur, kur mēs nēesam...Jauki , ka padalies kā Tev iet, jo pat sapņos nenojautu, ka tās smiltis var tā pārvietoties....
AtbildētDzēstĻoti jaukas getras, sevišķi ar tiem striķiem kā punktiņš uz "i"!
Es tik domāju par tām smiltīm: Viņas tak tādas mazas kā putekļi, vai jūs viņas gana daudz arī nesaelpojaties un vai tad cilvēkiem nav biežāk elpceļu saslimšanas un citādas ar to saistītas ligas?
AtbildētDzēstre kā, mēs gan domājām, ka tev tur paradīze uz zemes virsmas!!! :D
AtbildētDzēstvismaz bildes noteikti caurstrāvo domas par oāzi tuksneša vidū :) - par laimi, siltumu...
Viendien rakstīji par kukaiņiem, kas jums tur specifiski un vēl par skudriņām, tad es tā aizdomājos, re kā visur savi knišļi un traucēkļi.
Paldies, ka padalies ar šiem pārdzīvojumiem, vienmēr mute vaļā, lasot kā jums tur dzīvojas starp smiltīm. Arī nezināju, ka tik uzbāzīgas un varošas tās ir. Es respektīvi dzīvoju kaut kādā puteklinārijā, jo tie putekļi ikdienas uzteic man ko līdzīgu ko smiltis jūsmalā :D
Sixspārne - nu mēs beidzot varam atvērt logus, jo smilšu vētra ir garām - jē!
AtbildētDzēstBiene - jā, es tieši iedomājos, cik jauki būtu tagad ziemas priekus izbaudīt manējo smilšu vietā:) Paldies par komplimentiem getrām:)
Dace- oi, Tev ir taisnība par smiltīm kā elpošanas aparāta kairinātājiem - tas te ir diezgan aktuāli:(
Daiga - ir jau arī "paradīziski" mirkļi ,bet smilšu uzbrukumu es pie tādiem nepieskaitu:) Smiltis ir makten varošas un uzbāzīgas, bet varbūt tām liekamies uzbāzigi tieši mēs - cilvēki:)