Sarkana Biete

Kā jau rakstīju, man prāmja piedāvātā uzdzīve ne visai iet pie sirds. Mani vispār nedaudz atbaida tas procents prāmja pasažieru, kam brauciens ar prāmi ir tikai kārtējā iespēja no sirds pieliet ģīmi, un visādi citādi pietuvoties kaut kādam primātu agregātstāvoklim. Vispār - piedodiet, primātu klases pārstāvji, jo jūs tomēr nespējat savērpt teikumu tikai no lamu vārdiem, kur viens lamu vārds ir teikuma priekšmets, otrs  - darbības vārds utt. 

Atgriezīsimies pie nakts dzīves uz prāmja. Visi tomēr manā ģimenē nav tādi kategoriski nakts uzdzīves pretinieki, un taisnības labad jāsaka, ka bērniem piedāvātās aktivitātes, loterijas un spēles, uz prāmja tomēr ir ok. Mana desmitgadniece neizlaida nevienu no bērniem domātajām diskotēkām. Vēl pirms aizverot kajītes durvis, jautri nosakot "Mammīt, es tev vinnēšu kruīzu", meita tēta pavadībā dodas uzdancot un piedalīties loterijā. Mamma tikmēr vēro tumšo Baltijas jūru un zvaigznes pa kajītes lodziņu, palēnēm laižoties sapņu valstībā. Pāris stundas vēlāk, kajītes durvis atveras, un meita man rokās iespiež aploksni:"Še, mammīt! Es taču tev teicu, ka es tev vinnēšu kruīzu!". Pusmiegainā mamma: "Jā, jā, bērniņ, iesim gulēt...ko? Kooo, ko tu vinnēji?" 

Dilemma - līdz mūsu lidojumam atpakaļ uz Dohu ir palikusi vairs tikai viena nedēļa, un vinnētās biļetes ir jāizmanto līdz tekošā gada beigām. Ko darīt? Kādam uzdāvināt? Te meita savelk tik skābu ģīmi, ka tomēr izlemjam par labu vēl vienam fiksam braucienam uz Stokholmu. Šoreiz A klases kajītē. 

Aiziet!

Es atkal vēroju kuģus, un prātoju - kāpēc tie tik bieži dēvēti sieviešu vārdos, bet sieviete kā tāda, uz kuģa tiek/tika uzskatītas par nelaimes vēstnesi.

Šoreiz pat pamanos piecelties pieklājīgi agri, un noķert pirmos saulesstarus, Stokholmai pietuvojoties.