6 komentāri
  1. Tāks...man jau čujs kaut ko nelabu ļurināja, ka kaut kas nav riktīgi, ka SB tik ilgi klusē! Bet skaļi domāju-nu nē taču, zin kā Patriki zaļi un svētki kā nekā, varbūt radi no amurikānijas atbraukuši...ā nu vēl darbs/kaut kur manīju, ka pa brīvdienām piestrādā bibliotēkā/!

    Veseļojies! Neko gan nezinu par "autoimūnās slimības", taču...nu turies! Ja?

    AtbildētDzēst
  2. Atpūties un veseļojies un ēd vitamīn gardumus.. !!!

    AtbildētDzēst
  3. Paldies jums visām, mīļās:) Nu jau izskatās, ka viss ripinās uz labo pusi, vai nu vismaz kaut kāda skaidrība sāk rasties par to, kas ar mani notiek...

    AtbildētDzēst
  4. Es jau kādu laiku domāju par šito ierakstu. Autoimūnās slimības ir briesmīgas, jo cik saprotu viņas paliek hroniskas. Apārstēt un atvieglot simptomus var bet izārstēt nevar. Bet šeit vienmēr ir tas neredzamās robežas jautājums, par kuru tad es te arī savās domās cepos: vai tev liekas ka tev komplikācijas sākās no pārstrādāšanās, pārpūles, stresa, no laikā neapstāšanās? Un ja tu būtu piebremzējusi tad tādu problēmu nebūtu?
    šis varbūt arī retorisks jautājums, jo atkal, kurš var atbildēt: kā būtu ja būtu?!

    AtbildētDzēst
  5. Jep, tur jau tas joks, ka izārstēt tās pavisam nevarot:(Un par robežas pārkāpšanu man nav šaubu - es to biju izdarījusi, diemžēl. Mūžīgā neizgulēšanās kopš mazās jaunkundzes piedzimšanas darīja savu. Pašai jau škita, ka vēl jau varu, eh, kas tad tas, bet nu re ka nekā... Par to, vai tas bija tas noteicošais faktors manai ligai, neviens nezin, un tā arī laikam neuzzinās. Bet nu jāsāk jau ar galvas sakārtošanu, varbūt tad arī rumpis klausīs:)

    AtbildētDzēst