Doma apkopot Dohā gandrīz desmit pavadītos gadus man jau sen neliek miera - eto raz*
Laika ir palicis visai maz - eto dva*
Cerams, ka kādu tas izklaidēs vai informēs - eto tri*
* pilnīgi bezkaunīga Akuņina radītā literārā tēla Erasta Fandorina runas manierisma piesavināšanās no manas puses.
Un tā - aiziet!
Congratulations on getting a job in ...Whooa?!
Lai kaut cik veiksmīgi apkopotu mūsu 9+ pavadītos gadus Dohā, piedāvāju nedaudz priekšvēstures. Neliegšos, ka arī man pašai būs interesanti vēl vienu reizi izstaigāt šo atmiņu taciņu.
Ir tālais 2003. gads, un mūsu vēl pavisam jaunā ģimene (divi lieli plus viens maziņš) ir pilnībā aptvērusi, ko tad īsti nozīmē situācija, kad augšas vairs negrib, un apakšas vairs nevar dzīvot pa vecam - proti, pēc LV likumdošanas, ārzemniekiem, tai skaitā arī manam vīram, pēc noteikta LV nodzīvoto gadu skaita būtu no savas kabatas jāmaksā arī tā porcija ienākumu nodokļa, ko normālā situācijā Latvijas pilsoņiem nosegtu pats darba devējs. Lieki piebilst, ka ēst mums tik un tā gribējās, tāpēc sākām mest acis uz citiem ekonomiskiem reģioniem. Kā darba meklētāju duets, devāmies uz vienu no starptautisko skolu darba tirgiem Ņujorkā.
Pats pasākums jau ir apraksta cienīgs, jo visa "zirgu mīšana" notika Grand Hyatt viesnīcā, pašā Manhetenas sirdī. No pašas Manhetenas neko īpaši izbaudīt tā arī nepaspējām, jo darba meklēšana ir ļoti intensīva, un norit vairākās dienas. Pat fotografēšanai īsti nebija laika. Kaut kur virtuālajā telpā ganās bildes ar no viesnīcas 17. stāva fotografētajām Ņujorkas dzelteno taksometru muguriņām, bet tagad uz sitiena nevaru pat tās (bildes nevis taksometru muguras:) atrast...
Darba meklēšanas - došanas mehānisms ir visai vienkāršs - starpnieks (mūsu gadījumā tā bija International Schools Services organizācija) darbojas kā aģents - gan darba meklētājiem, gan darba devējiem. Abas puses iemaksā dalībnaudiņas, un viss notiek. Parasti tas norisinās viesnīcā vai konferenču centrā, kur kādā lielā telpā visi starptautisko skolu pārstāvji tiek sasēdināti pie galdiņiem, sarindotiem alfabēta kārtībā. Un alfabēts tur bija sakārtots: pats pirmais galdiņš piederēja kādai starptautiskajai skolai Afganistānā, un pats pēdejais bija atceļojies no tālās Zimbabves. Bija ļoti interesanti vērot, ap kuriem galdiņiem tad nu berzējās visvairāk interesentu, un kuru skolu pārstāvji garlaikoti šķirstīja līdzpaņemtos dokumentus. Starptautisko skolu apritē jau ir pazīstamas tādas dīvas kā Prāgas starptautiskā skola un citas iekārojamas dislokācijas vietas. Tur tad arī bija manāmas pašas garākās rindas. Pie katra darba devēja galdiņa ir piestiprināts saraksts ar darba piedāvājumiem. Piemēram - Bankokas starptautiskā skola meklē skolas medmāsu, mūzikas skolotāju un bibliotekāru. Reizēm gadās priecīgi satrauktam pieskriet pie kāda no galdiņiem, lai, rociņām nolaižoties, redzētu, kā skolas pārstāvis ar biezu flomasteru izsvītro iekāroto vakanci, jo tā ir svaigi aizpildīta. Dažiem palaimējas aizrunāt darbu jau iepriekš, jo darba meklētāju portfolio ar visiem pieteikumiem, CV un pārējo profesionālo dokumentāciju, darba devēji var apskatīt jau vairākus mēnešus pirms darba tirgus.
Darba tirgus ietvaros, skolas sniedz arī prezentācijas par pašu skolu un valsti kā tādu. Un te ir tā pati aina, kas pie galdiņiem. Dažas prezentāciju telpas ir pārpildītas, jo visus interesē dzīve Berlīnē vai Madridē, piemēram, bet dažām skolām ineteresentus nākas gandrīz vai vilkt aiz rokas. Atceros kādu Bahreinas skolas pārstāvi, kas, durvju ailē stāvēdams, kā mantru skandināja: "...nice school, on the beach!"
Mūsu potenciālās darba vietas otrās darba tirgus dienas beigās noreducējās uz Azerbaidžānas skolu, starptautisko skolu Londonā un Tjaņdziņas skolu Ķīnā. Londonas skolas pārstāvis mūs brīdināja, ka dzīvot jau mēs varēšot, bet nekādu lielo rocību lai jau nu negaidot - Londona paliek Londona. Ar Azerbaidžānas pārstāvi mums bija ļoti labs klikš, un ja Katāra nebūtu uzpeldējusi pie apvāršņa, mēs noteikti būtu turp arī devušies (te man ir jātur mēle, jo arī patreiz tur ir vakance, kas mums tīri labi derētu). Ķīnas skola piedāvāja darbu tikai man - kā skolas medmāsai. Tajā brīdī vēl biju LV medicīnas māsu reģistrā, un tādā pašā kapacitātē darbojos vienā no starptautiskajām skolām Latvijā (it kā to tur būtu ducis:). Nu ja, nu ja, tai pašā, kas pāri Daugavai...
Tās pašas dienas virpulī, mūsu draugi mūs pārķēra un aizvilka pie Katāras Akadēmijas galdiņa, kur skolas direktors meklēja kandidātu ar mana vīra specializāciju. Vēlāk sekoja jau nopietnāka intervija, un mūsu turpmākais liktenis tika parakstīts ar melnu uz balta.
Sekoja zvans vīra onkuļa ģimenei Frīportā (tai pašā, kuru pieminēju šeit ), un vīra māsīca, kas savos tīņa gados neizcēlās ar īpašām sekretāres prasmēm, bija pārējiem ģimenes locekļiem nodevusi sekojošu ziņu - they are going to...Whooa! Tā kā šajā pašā mājā pie telefona karājas suvenīrplāksne ar uzrakstu: Somebody called from somewhere and asked to call back..., tad Whooa bija visai tuvs Dohas nosaukuma interpretējums:) Lieki piebilst, ka pārējie radgabali šo mistisko Whooa kartē nemeklēja, un gaidīja mūsu atstāstu dzīvajā.
Nezinu, kādi mēs visi izskatījāmies darba meklēšanas procesa laikā, bet jau ar kaut kādu konkrētas nākotnes sajūtu zem kājām mēs mana HP ziepjtrauka objektīvā vērāmies šādi (mani bildē nemeklēt, jo esmu otrpus fotoaparātam).
Turpinājums sekos...un ar bildēm:)
Laika ir palicis visai maz - eto dva*
Cerams, ka kādu tas izklaidēs vai informēs - eto tri*
* pilnīgi bezkaunīga Akuņina radītā literārā tēla Erasta Fandorina runas manierisma piesavināšanās no manas puses.
Un tā - aiziet!
Congratulations on getting a job in ...Whooa?!
Lai kaut cik veiksmīgi apkopotu mūsu 9+ pavadītos gadus Dohā, piedāvāju nedaudz priekšvēstures. Neliegšos, ka arī man pašai būs interesanti vēl vienu reizi izstaigāt šo atmiņu taciņu.
Ir tālais 2003. gads, un mūsu vēl pavisam jaunā ģimene (divi lieli plus viens maziņš) ir pilnībā aptvērusi, ko tad īsti nozīmē situācija, kad augšas vairs negrib, un apakšas vairs nevar dzīvot pa vecam - proti, pēc LV likumdošanas, ārzemniekiem, tai skaitā arī manam vīram, pēc noteikta LV nodzīvoto gadu skaita būtu no savas kabatas jāmaksā arī tā porcija ienākumu nodokļa, ko normālā situācijā Latvijas pilsoņiem nosegtu pats darba devējs. Lieki piebilst, ka ēst mums tik un tā gribējās, tāpēc sākām mest acis uz citiem ekonomiskiem reģioniem. Kā darba meklētāju duets, devāmies uz vienu no starptautisko skolu darba tirgiem Ņujorkā.
Pats pasākums jau ir apraksta cienīgs, jo visa "zirgu mīšana" notika Grand Hyatt viesnīcā, pašā Manhetenas sirdī. No pašas Manhetenas neko īpaši izbaudīt tā arī nepaspējām, jo darba meklēšana ir ļoti intensīva, un norit vairākās dienas. Pat fotografēšanai īsti nebija laika. Kaut kur virtuālajā telpā ganās bildes ar no viesnīcas 17. stāva fotografētajām Ņujorkas dzelteno taksometru muguriņām, bet tagad uz sitiena nevaru pat tās (bildes nevis taksometru muguras:) atrast...
Darba meklēšanas - došanas mehānisms ir visai vienkāršs - starpnieks (mūsu gadījumā tā bija International Schools Services organizācija) darbojas kā aģents - gan darba meklētājiem, gan darba devējiem. Abas puses iemaksā dalībnaudiņas, un viss notiek. Parasti tas norisinās viesnīcā vai konferenču centrā, kur kādā lielā telpā visi starptautisko skolu pārstāvji tiek sasēdināti pie galdiņiem, sarindotiem alfabēta kārtībā. Un alfabēts tur bija sakārtots: pats pirmais galdiņš piederēja kādai starptautiskajai skolai Afganistānā, un pats pēdejais bija atceļojies no tālās Zimbabves. Bija ļoti interesanti vērot, ap kuriem galdiņiem tad nu berzējās visvairāk interesentu, un kuru skolu pārstāvji garlaikoti šķirstīja līdzpaņemtos dokumentus. Starptautisko skolu apritē jau ir pazīstamas tādas dīvas kā Prāgas starptautiskā skola un citas iekārojamas dislokācijas vietas. Tur tad arī bija manāmas pašas garākās rindas. Pie katra darba devēja galdiņa ir piestiprināts saraksts ar darba piedāvājumiem. Piemēram - Bankokas starptautiskā skola meklē skolas medmāsu, mūzikas skolotāju un bibliotekāru. Reizēm gadās priecīgi satrauktam pieskriet pie kāda no galdiņiem, lai, rociņām nolaižoties, redzētu, kā skolas pārstāvis ar biezu flomasteru izsvītro iekāroto vakanci, jo tā ir svaigi aizpildīta. Dažiem palaimējas aizrunāt darbu jau iepriekš, jo darba meklētāju portfolio ar visiem pieteikumiem, CV un pārējo profesionālo dokumentāciju, darba devēji var apskatīt jau vairākus mēnešus pirms darba tirgus.
Darba tirgus ietvaros, skolas sniedz arī prezentācijas par pašu skolu un valsti kā tādu. Un te ir tā pati aina, kas pie galdiņiem. Dažas prezentāciju telpas ir pārpildītas, jo visus interesē dzīve Berlīnē vai Madridē, piemēram, bet dažām skolām ineteresentus nākas gandrīz vai vilkt aiz rokas. Atceros kādu Bahreinas skolas pārstāvi, kas, durvju ailē stāvēdams, kā mantru skandināja: "...nice school, on the beach!"
Mūsu potenciālās darba vietas otrās darba tirgus dienas beigās noreducējās uz Azerbaidžānas skolu, starptautisko skolu Londonā un Tjaņdziņas skolu Ķīnā. Londonas skolas pārstāvis mūs brīdināja, ka dzīvot jau mēs varēšot, bet nekādu lielo rocību lai jau nu negaidot - Londona paliek Londona. Ar Azerbaidžānas pārstāvi mums bija ļoti labs klikš, un ja Katāra nebūtu uzpeldējusi pie apvāršņa, mēs noteikti būtu turp arī devušies (te man ir jātur mēle, jo arī patreiz tur ir vakance, kas mums tīri labi derētu). Ķīnas skola piedāvāja darbu tikai man - kā skolas medmāsai. Tajā brīdī vēl biju LV medicīnas māsu reģistrā, un tādā pašā kapacitātē darbojos vienā no starptautiskajām skolām Latvijā (it kā to tur būtu ducis:). Nu ja, nu ja, tai pašā, kas pāri Daugavai...
Tās pašas dienas virpulī, mūsu draugi mūs pārķēra un aizvilka pie Katāras Akadēmijas galdiņa, kur skolas direktors meklēja kandidātu ar mana vīra specializāciju. Vēlāk sekoja jau nopietnāka intervija, un mūsu turpmākais liktenis tika parakstīts ar melnu uz balta.
Sekoja zvans vīra onkuļa ģimenei Frīportā (tai pašā, kuru pieminēju šeit ), un vīra māsīca, kas savos tīņa gados neizcēlās ar īpašām sekretāres prasmēm, bija pārējiem ģimenes locekļiem nodevusi sekojošu ziņu - they are going to...Whooa! Tā kā šajā pašā mājā pie telefona karājas suvenīrplāksne ar uzrakstu: Somebody called from somewhere and asked to call back..., tad Whooa bija visai tuvs Dohas nosaukuma interpretējums:) Lieki piebilst, ka pārējie radgabali šo mistisko Whooa kartē nemeklēja, un gaidīja mūsu atstāstu dzīvajā.
Nezinu, kādi mēs visi izskatījāmies darba meklēšanas procesa laikā, bet jau ar kaut kādu konkrētas nākotnes sajūtu zem kājām mēs mana HP ziepjtrauka objektīvā vērāmies šādi (mani bildē nemeklēt, jo esmu otrpus fotoaparātam).
Turpinājums sekos...un ar bildēm:)
.JPG)
.jpg)
Šo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstO, interesanti. Nebiju sapratusi, ka jus jau 10gadus tur :) aizbraukt no turienes ir pavisam kas cits,kas mums no swe pec nieka 2 gadiem!
AtbildētDzēstĀrprāts, cik interesanti! Es, starp citu, pēc tava iepriekšējā ieraksta sāku skatīties, varbūt ir vērts pabeigt pedagoģijas studijas (pametu pēdējā kursā) un skatīties kaut kur apkārt, bet tā arī paliku lielā neizpratnē par to, kāda tad precīzi izglītība ir vajadzīga, lai strādātu par angļu valodas skolotāju ārvalstīs. Bet tādu zināmu satraukumu manā mierīgajā pīļu dīķī Tu esi ienesusi. :D
AtbildētDzēstTu, cilvēciņ, dzīvo un nemaz nezini, kā notiek dažas lietas uz šīs pasaules. Interesanti gan! Gaidu turpinājumu!
AtbildētDzēstPievienojos domai. Tie mētelīši atmet atmiņās...eh. mums bija līdzīgi.
Dzēst