...noteikti izklausās tikpat absurdi kā maigais Halapeno pipars vai sniegs Floridā. Nezinu, kā tas ir Latvijas augstskolu bibiliotēkās, bet pie mums stress ciemojas katra semestra sākumā. Pavisam cits stress sāk dzenāt studentus pie semestra beigām, bet tas uz bibliotēkas darbiniekiem tik lielu iespaidu neatstāj. Es te vairāk par to posmu, kad ļoti kompaktā laika periodā bibliotēkas personālam ir jāsagatavo papildmateriāli katram mācību priekšmetam. Viss jau būtu vienkārši, ja par nepieciešamo materiālu iegādi mūs cienījamie profesori brīdinātu savlaicīgi. Ir jau arī mums savi vietējie resursi, bet ja gadās kāda grāmata, kurai jāceļo no tālās ASV, un pie tam vēl neskartai jāiziet cauri cenzūras koridoriem, tad cerība to saņemt laicīgi reizēm līdzinās nullei. It sevišķi, ja grāmatas nosaukumā kombinēti tādi jēdzieni kā "cilvēktiesības" un "islams" vai, Dies' nedod, kāds iedomājies papētīt viena dzimuma indivīdu savstarpējās jūtas islama kontekstā. Kādas mūsu literatūras profesores iekāroto noveli ar ļoti lakonisko nosaukumu "F**k", es jau vispār vairs neceru ieraudzīt. Šis raksts nav par cenzūru, bet tai noteikti ir sava ietekme arī mūsu ikdienā, un es pie tā jau esmu pieradusi. Piemēram, lai publicētu šo rakstu, es savu interenta pieslēgumu pārslēdzu uz virtuālo privāto tīklu, lai "lielajam brālim" neienāktu prātā palasīt manu blogu ar Google tulkotāja palīdzību...
Cenzūrai reizēm ir arī savi pozitīvi balskuprodukti. Piemēram, man nav jāizplūst izskaidrojošās runās, vai fiksi aiz rokas savs bērns jārauj prom no kārtējā avīžstenda, kur uz žurnāla vāka gozējas kāda plika dāma visai divdomīgā pozā. Ja arī kāds plikums pie mums iemanās iesprukt, cenzūras darboņi tos ļoti rūpīgi aizkrāso ar melnu flomasteru. Vienmēr esmu brīnījusies, kāds varētu izklausīties "melnā flomastera" jautājums cenzūras darbinieka darba intervijā...vai jūs protat vilkt paralēlas svītras ar melnu flomasteru?
Un kas tad notiek rokdarbu jomā? Kad darbā viss šķiet tāds pārlieku sarežģīts, rokdarbu izvēlē roka sniedzas pēc kaut kā pavisam vienkārša. Šoreiz paķēru tamboradatu un dziju pārpalikumus, un ļāvos Vecmāmiņkvadrātiņ burvībai. Doma (nevis plāns, jo es taču neko netaisos plānot:) lidinās ap sedziņu mazās jaunkundzes gultiņai, kurā viņa nemaz neguļ. Naivi ceru, ka kaut kādā veidā ar jauno segu, un vēl pāris gulētiešanas rituāla atribūtiem, mūsu divarpusgadniece beidzot spēs novērtēt savu gultu.
Un te man arī jautājums divi jautājumi visām čaklajām tamboradatas valdniecēm - kādā veidā tā smuki un nemanāmi šajā kvadrātā var pāriet no vienas krāsas dzijas uz nākamo? Vai tiešām visi šie diegu gali pēc tam katrs atsevišķi jāievelk? Jeb ir kāds triks - štiks, kā to izdarīt jau tamborēšanas procesā?
Un kādā veidā glīši visus šos kvadrātiņus pēc tam savienot, lai veidojas kaut kas segai līdzīgs?
Intereses pēc papētīju, ko tad vēl, bez ierastajām darbmācībstundas čībām, cilvēki no šiem kavdrātiņiem veido. Šeit pāris idejas.
Varbūt kleitas?
Pūcītes
Putnu būrītis
Svārki
Pat nezinu, kā lai dēvē šo:)
Sienas dekors
Interjers
Un kādi ir jūsu Vecmāmiņkvadrātprojekti?
Cenzūrai reizēm ir arī savi pozitīvi balskuprodukti. Piemēram, man nav jāizplūst izskaidrojošās runās, vai fiksi aiz rokas savs bērns jārauj prom no kārtējā avīžstenda, kur uz žurnāla vāka gozējas kāda plika dāma visai divdomīgā pozā. Ja arī kāds plikums pie mums iemanās iesprukt, cenzūras darboņi tos ļoti rūpīgi aizkrāso ar melnu flomasteru. Vienmēr esmu brīnījusies, kāds varētu izklausīties "melnā flomastera" jautājums cenzūras darbinieka darba intervijā...vai jūs protat vilkt paralēlas svītras ar melnu flomasteru?
Un kas tad notiek rokdarbu jomā? Kad darbā viss šķiet tāds pārlieku sarežģīts, rokdarbu izvēlē roka sniedzas pēc kaut kā pavisam vienkārša. Šoreiz paķēru tamboradatu un dziju pārpalikumus, un ļāvos Vecmāmiņkvadrātiņ burvībai. Doma (nevis plāns, jo es taču neko netaisos plānot:) lidinās ap sedziņu mazās jaunkundzes gultiņai, kurā viņa nemaz neguļ. Naivi ceru, ka kaut kādā veidā ar jauno segu, un vēl pāris gulētiešanas rituāla atribūtiem, mūsu divarpusgadniece beidzot spēs novērtēt savu gultu.
Un kādā veidā glīši visus šos kvadrātiņus pēc tam savienot, lai veidojas kaut kas segai līdzīgs?
Intereses pēc papētīju, ko tad vēl, bez ierastajām darbmācībstundas čībām, cilvēki no šiem kavdrātiņiem veido. Šeit pāris idejas.
Varbūt kleitas?
Pūcītes
Svārki
Pat nezinu, kā lai dēvē šo:)
Sienas dekors
Interjers
Un kādi ir jūsu Vecmāmiņkvadrātprojekti?
.JPG)
.jpg)
man nav, jo nav ne jausmas, kā top. bet gribās gultas pārklāju. tad nu tagad cīnos sevī un viena balss saka, Tev jau ir plāni kā Napaleonam, otra saka - jā, aiziet, meklē rokā, kā to darīt :)
AtbildētDzēstTur jau tā burvība, ka šie kvadrātiņi neprasa daudz laika, un paši kaut kā nemanot savairojas:) Atliek tik kopā salikt - tā, lai pašam tīk.
DzēstEs savas segas kvadrātiņu savienošanai izmantoju šo metodi http://sarahlondon.wordpress.com/2009/04/25/joining-granny-squares/. Man ļoti patīk, jo nepadara segu stīvu. Bet vispār man uzreiz nāk prātā Ceitas ieraksts ceitaspasaule.blogspot.com/2012/12/speles-ar-kvadratiniem.html, kur viņa uzskaitīja vairākus kvadrātiņu savienošanas veidus.
AtbildētDzēstO, paldies par informāciju! Ka es tā piemirsu par Ceitas darinājumie. Un arī to austrāliešu kundzes instrukciju izpētīšu.
AtbildētDzēstKad man uznāca vecmāmiņkvadrātiņu trakums, tad pētīju un darināju skatoties šajā lapā.. http://attic24.typepad.com/weblog/joining-asyougo-sqaures.html
AtbildētDzēstpieļauju, kas tas ir kas līdzīgs vai tāds pats, kā Unas ieteikumā..
..mani sajūsmināja svārki un mazā mājele, arī pūčuki.. :)
Izskatās, ka daudzām ir bijis šis vecmāmiņkvadrātiņu trakums:) Kvadrāti svārku izpildījumā mani arī uzrunāja.
Dzēsttā kā esmu slinka pēc dabas un riebj man visādi sīkie pēcdarbiņi - kā, piemēram, diegu ievilkšanas - es nākamo krāsas rindu tamborējot, ietamborēju iepriekšējās krāsas diegu iekšā
AtbildētDzēstSavienošana man vislabāk patīk sašujot, jo tad nav lieku izciļņu un man tā liekas vienkāršāk :)
Tavi kvadrātiņi ļoti skaisti - tik mīlīgās krāsiņās, īsti meitenīgai gultiņai :)
Es ir šokā par tām trepēm - ārkārtīgi skaisti :)))
ai, piemirsās man ar trepes pieminēt, laikam tāpēc, ka biju tās jau kaut kur redzējusi.. un, jā, es arī mēdzu ietamborēt diegus nākamajā rindā.. :)
DzēstNu re, šī metode varētu būt īstā! Pie nākamā kvadrāta tamborēšanas noteikti pamēģināšu!
DzēstMan gadus padsmit atpakaļ bija kvadrātintaborēšanas sindroms :) sēdēju un tamborēju :) patīk joprojām, tik tās laiks...ehhh...
AtbildētDzēstBet cenzūra... man te pāris dienas atpakaļ nelaida pie tevis, jo teicās, ka ieraksts veikts kaut kādā kaitnieciskā vietā :)
Tā cenzūra man tika pastarpināti, jo vienu no manis lasītajiem blogiem Google Chrome bija nepatiesi apvainojis vīrusainās aktivitātēs. Tagad gan viss ir kārtībā, tā kā bez raizēm:)
DzēstNākotnes projektu nav, bet agrāk tapa šalles, čībiņas (klasiski), bērna sedziņa...skolā entie paraudziņi:)))
AtbildētDzēstes tagad adu, dikti aizrauj!
Interesanti par to cenzuru-jasaka, ka nebiju pat aizdomajusies par to visu tada aspekta.. nu ka tiesam tik traki. Ka sanak-tad, piemeram, kioska pardod ar markjieri sakrasotas avizes vai zurnalus?
AtbildētDzēstBet runajot par kvadratiniem-nesaubos ka Tev sanaks loti skaista sedzina. :)
Skanes laikam smiekligi, bet es no tiesas sitadus ka reiz neprotu tamboret un ta ir viena no rokdarblietam, ko gribetos sogad iemacities. Un tad kadu tadu segu uztaisit.. te gan nestados prieksa cik gadus man tas prasitu :D
P.S. Sori,ka bez garumzimem-es no telefona un sita atrak.
Andra
Dzēstņem tik līdzi uz nākamo krustiņtusiņu tamboradatu un dziju, un māka būs rokā!
Tur, kur ir kādi nepiedienīgi plikumi - pārāk liels dekoltē vai plika naba, tur ir aizkrāsots ar melnu flomasteru. Smieklīgi, bet fakts:)
DzēstSedziņai jauki maigi toņi. Un es vēl tik uz šiem kvadrātiņiem skatos un priecājos, gan jau pienāks mans laiks arī tiem.
AtbildētDzēst