Sarkana Biete

Saule sāk karsēt aizvien negantāk, un mazās pierītes un vaidziņi ir jāsargā no visiem UV un tamlīdzīgiem briesmoņiem. Nolēmu iemēģināt roku leģionāru tipa cepures šūšanā. Šuvu bez piegrieztnes, kaut ko emulējot no manas vecākās meitas cepuru krājumiem. Šeit nu būs mans leģionāru stila cepures variants:


Mans mazais modelis nu galīgi negribēja pozēt, un visu laiku centās atbrīvoties no jaunās galvassegas. Tas man lika aizdomāties, ka esmu pieļāvusi kļūdu cepures dizainā - proti, neiešuvu ap kaklu sasienamas aukliņas, kas minēto galvassegu noturētu tur, kur tai jabūt. Pie nākamās šāda stila cepures šūšanas, noteikti veidošu arī lielāku nadziņu, jo man šis šķiet nedaudz par mazu.

Izmēģināju arī jaunu vīļu apstrādes veidu ar slīpdiegā piegrieztām lentītēm. Priekšrocība šādam vīļu apstrādes veidam ir tāda, ka var šūt cepuri bez oderes( kas ir svarīgi vieglām, plānām vasaras cepurītem), un vīlītes ir smuki noslēptas.

Kaut kā nepiedienīgi ilgi ir sanācis klusēt. Pazudusi nekur neesmu, bet gan cītīgi strādāju. Es te nedaudz kļūdījos savos aprēķinos par šūšanai atvēlētā laika daudzumu. Nekādas diži saīsinātas darba stundas man tomēr nespīd:) It kā jau nevajadzētu sūdzēties, jo vasaras brīvdienām naudiņu vajadzēs...Bet  nu tas tā...

Tad nu par šujmašīnu. Tā tiešām ir (daļējā) darba ierindā. Kāpēc daļējā? Tāpēc, ka tai tagad iekšā ir par vienu ļoti svarīgu detaļu mazāk. Tā iet, ka izmanto sūdīgus strāvas pārveidotājos. Zkss man te vienā no komentāriem jautāja, kā tad tur īsti ir ar ASV mašīnēriju šeit, kur strāva ir savādāka, Līdz šim man nekādu problēmu nav bijis - nopērk strāvas pārveidotāju un uz priekšu! Bet nu šoreiz viss tik vienkārši nebija. Pie vainas bija nekvalitatīvs strāvas pārveidotājs, kas kaut ko nepaspēja noregulēt, un šujmašīna "uzepās" .
Lai atdzīvinātu mašīnu, meistaram nācā izņemt pussakusušu drošības plombi, kas normālos apstākļos nu galīgi nav vēlams pasākums. Pasvītrojam vārdu "normālos", jo manējos par tādiem nenosauksi.. Bija tikai divi varianti:  nolikt mašīnu glabātuvē,  un,  ik pa laikam, žēli nopūšoties, uz to paskatīties, vai arī riskēt, nopirkt sakarīgu strāvas pārveidotaju, un cerēt, ka kādu laiku viss būs štokos. Es izvēlējos otro variantu:)

Te nu mani pirmie šļupsti izšūšanas pasaulē:





Tā kā pati vēl neko digitizējusi neesmu, tad izlīdzējos ar dažiem dizainiņiem no Urban Threads. Izskatās, ka man šitā izšūšanas štelle varētu iepatikties:)

Un tagad šļūcu uz gultas pusi, jo pēdejās divas dienas ir bijušas piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem pilnas. Mans pupurausītis gandrīz kļuva par pudeļbēbi, jo mamma steidzami bija jāved pie daktera, lai sadakterētu no ierindas izgājušu "piena kannu"... Un vēl, pats puprausītis šodien izkrita no gultas...Bet viss ir beidzies laimīgi:)

Šorīt manu omu uzlaboja kāds telefona zvans:

"M'am, we managed to turned on!" (Man vienmēr nāk smiekli par šo uzrunu "M'am", jo es vēl joprojām tāda nejūtos:)

Ak, kā no prieka sāka jautri lēkāt mana sirsniņa, jo zvanītājam bija izdevies atdzīvināt manu izšūšanas mašīnu Brother PE-770!!! Un te, maza priekšvēsture:

Izšūšanas mašīnu gribēju jau sen, un, kad zvaigznes bija ieņēmušas šīs uzpariktes iegādei labvēlīgo stāvokli (lasi - finansiālo), mašīna no ASV atceļoja pie manis uz tuksnesi.

Viss bija ļoti jauki. Sākām jau abas pamazām iepazīties, šo to jau paspēju izšūt, bet tad - vienā nejaukā dienā mūsu attiecības tika pāragri pārtrauktas. Ieslēdzu mašīnu, un ausij patīkamās ņurrāšanas vietā bija viens nesmuks paukšķis, kuram sekoja nelaba smaka. Man rociņas nolaidās vēl zemāk par sēžamvietu...

Pats trakākais, ka garantija ASV, bet visa sūtīšana turpu šurpu man izmaksātu vairāk nekā pati šujmašīna, un šeit uz vietas nav Brother tiešo pārstāvju. Sāku jau samierināties ar domu, ka šī šujmašīna man uz galda būs tāpat vien - dekorācijai.

Pavisam nesen sakontaktējos ar kādu servisu, kas apžēlojās, un paņēma manu mašīnu apskatei. No turienes tad arī nāca mans cerības stars.

Viss vēl gan nav beidzies, jo tagad meistaram ir jāpārbauda, vai mašīnas izšūšanas komponents nav "uzcepies", bet es ceru, ka nē....Turiet īkšķus!

Pētīju, pētīju jau esošos maciņus, un izdomāju, ka arī pati varu ko līdzīgu uzmeistarot.

Šeit nu būs mana saulesbriļļu maciņa piegieztne divās daļās. Tā kā Blogeris nav maksas pasākums, tad PDF failus pa tiešo šajā lapā nevarēju pievienot. Nācās izmantot 4shared failu onlaina glabāšanas bāzi.


A daļa
B daļa 


sarkanabietiite@gmail.com

Lai printējot saglabātu piegrieztnes mērogu, printēšanas dialoga lodziņā pie "Page scaling" jāizvēlās "none" opcija:


Izprintējam, sastiķējam, izgriežam. Piegrieztne ir bez vīļu tiesas. Var palielināt, ja ir aizdomas, ka būs par mazu. Man derēja gan meitas saulenēm, gan manējām vidēja lieluma brillēm.

Japiegriež:

1 odere ar vīļu tiesu
1 saulesbriļļu maciņa ārpuse ar vīļu tiesu
1 daļa no stingrāka auduma bez vīļu tiesas. Man kaut kur krājumos bija palikusi tāda pacieta padrēbe. Iespējams, ka tikpat labi der ari kāds flīsīgs materiāls. Maciņš tad būs nedaudz mīkstākas struktūras.



Saliekam oderi un ārpusi ar labajām pusēm kopā, ar stīvdrēbi uz augšu. Ja aizdari veidojam ar cilpiņu un pogu, tad ši ir tas solis, kad cilpiņu iešujam starp ārpusi un oderi. Ar cilpiņas veida aizdari vēl neesmu nevienu maciņu šuvusi, tāpēc bilde izpaliek. Varbūt kādu citu reizi...)




Nošujam, atstājot piegrieztnē atzīmēto posmu neaizšūtu. Nogludinām, nogriežam lieko vīļu daļu, izliekuma vietās iegriežot mazus trīsstūrīšus.



Izgriežam uz otru pusi. Man ir pazudis mans speciālais šujamrīks šādiem gadījumiem, tāpēc izlīdzos ar virtuves naža spalu:)



Aizspraužam atvērto galu ciet, nogludinām un nošujam.





Es vēl nošuju tur, kur piegrieztnē rakstīts "locījuma vieta - to var arī dekoratīvi nošūt". Un tagad ir tas brīdis, kad vajadzētu piešūt pogu vai iespiest spiedpogu, un izveidot pogcaurumu.



Kad tas ir izdarīts, saspraužam un šujam maciņu kopā šādi:



Gatavs!





Ejam ielās ar jauno aksesuāru:)

Beidzot tašai ir arī odere un rokturi:)

Izskatās, ka ne tikai man, bet arī pašam Blogerim vajadzīga inventarizācija. Vai tikai man šķiet, ka daži ieraksti ir nez kur pazuduši?

Pie kārtīgas šūšanas gan vēl tikusi neesmu, tāpēc kopā ar manu mazo palīgu ķērāmies pie šujmašīnadatu inventarizācijas - mazais palīgs darbojās pa galdapakšu, es pa galda virsu, cik nu iespējams:)


Tagad tik atliek visas kārbiņas smuki salikt atvilknē.

Mēģināju glābt dažas vairs salātnecienīgas spinātlapas, un iemēģināju roku "minikīšu" gatavošanā. Spināti+sīpoli+sēnes+olas+siers=garšīgi:)

Divas pēdējās pilnās intensīvās darba dienas nu jau ir aiz muguras!!! Jippīīīī!!!

No šodienas līdz vasaras brīvlaikam darbošos atvieglotā režīmā, un, cerams, ka šūšanai līdz ar to būs nedaudz vairāk laika. Te nu man jāsaka, ka izglītība ir viena feina darba sfēra, kas ļauj vasarās nedaudz dziļāk ievilkt elpu. Mana vīra mīļākais jociņš šaja sakarā skan sekojoši:

Trīs iemesli, lai strādātu par skolotāju - jūnijs, jūlijs un augusts:)

Es gan neesmu skolotāja, bet izglītībai ļoti pietuvināta darbiniece gan (pačukstēšu, ka man apkārt ir ļoti daudz grāmatu:), un šis vasaras mēnešu princips uz mani attiecas tikai daļēji. Bet arī par to esmu priecīga:)

Tā, nu it kā varētu šūt un šūt, pareizi? Nepareizi!  - Mana mazā jaunkundze ir uzņēmusi tādus tempus pasaules izzināšanā, ka (nepārtraukts) šūšanas process ar viņas tempiem ir gandrīz vai nesavienojama lieta. To mazumiņu, ko paspēju, parasti daru, jau visiem gultās esot. Šeit nu manas jaunkundzes aktivitāšu ilustrācijai atkal neliela kolāžiņa:)



Nu es vairs nebrīnos, kāpēc mans telefona lādētājs pēkšņi ir pārstājis darboties:)

Un vēl .... tuksneša karstums ir klāt. Tāds karstums, kas apvijas ap potītēm, un rauj tevi uz leju, vai nu vismaz iekštelpās kādu atvēsinošu dzērienu baudīt. Dārzā izskrienu tikai agri no rīta un vēlu pēcpusdienā, kad saule jau slīd aiz horizonta.


Un te mans visai niecīgais progress šūšanas jomā. Nezinu, vai tas ir kāds pavasara bacilis, bet arī man sagribējās jaunu tašu. Materiālus atlasīju jau pirms brauciena, bet ideja palika tikai idejas līmeni, jo rociņas  bija par īsām:) Taša ir tikai procesā, bet cerams, ka drīzumā tai taps arī rokturi un odere.


Iemēģināju roku bildes uzgludināšanas tehnikā. Izmantoju speciālo papīru gaišiem audumiem. Uz gludināma dēļa uzklāju alumīnija folijas sloksni, jo kaut kur lasīju, ka tas palīdzot bildei labāk "iesēsties" audumā. Tašas apakšmalas apdarei izmantoju manu mīļo nierīšaudumu, no kura šuvu matu lentas lielās meitas draudzenēm.

Esam atpakaļ no nelielā ceļojuma. Manas abas meitenes turējās uz goda, un mājās pārveda pozitīvas emocijas un pirmo piena zobu. Šoreiz brauciena galvenais mērķis bija tikšanās ar maniem mīļajiem, tāpēc tūrisma objektu apskatīšanai tika atvēlēts ļoti ierobežots laiks. Bet nu lai bildes runā pašas par sevi...





P.S. Princi Viljamu un Keitu varat paši piezīmēt uz slavenā Bekingemas pils balkoniņa. Kāda nano daļiņa no viņiem tur noteikti vēl bija palikusi bildēšanas brīdi, jo mēs tur bijām dienu pēc Karaliskajām kāzam. Pašas kāzas gan skatījamies drošā attālumā, pankūkas ēdot televizora priekšā...

Un, lūdzu, nesekot mūsu piemēram, un neslidināties pa Kanādas kareivjiem veltīto memoriālu Zaļajā parkā:)

Un nu par manu jauno šujmašīngaldu. Kādā no iepriekšējiem ierakstiem minēju, ka esmu  tikusi pie jauna galda, kurš "prasījās" pēc neliela rīmeika.

Lūk, ko es atradu savā dzīvojamajā istabā mājās pārbraucot. Visu cieņu manam mājās palikušajam vīram!

Nezinu, kā ir jums, bet man ir svarīgi, kāda izskatās mana radošā telpa, un šis jaunais galdiņš maniem nagiem liek jau niezēt no nepacietības uzmeistarot kaut ko jaunu:)