Sarkana Biete

Ceru, ka visi esat godam nosvinējuši Latvijas svētkus, un novembra drēgnums jums pie kauliem neķeras.

Mūsu galā joprojām ir karsts, un tagad pavisam oficiāli ir iestājusies lietainā sezona. Esmu jau pieradusi pie niknajām lietusgāzēm uz mūsu mājas jumta, un mani šī skaņa pat nedaudz nomierina. Tiesa, ar lietu saistītās barometriskās svārstības mani reizēm padara ļoti miegainu, bet tad es uztaisu sev vienu stipru tasi Bali kafijas (pārpalikums no nesenā brauciena uz šo salu), un dzīve rit uz priekšu.

Bet kas tad ir ar to virsraksta nīlzirgu? Nē, par mājdzīvnieku tāds mums vēl nav kļuvis. Pagājušās nedēļas nogalē mana vīŗa darba vieta visiem saviem darbiniekiem un to ģimenēm uzsauca kopistisku izbraucienu uz Indonēzijas safari - Taman Safari Indonesia. Jau gribēju teikt, ka šis bija pirmais safari manā mūžā, bet tad es būtu nedaudz samelojusies. Septembrī apciemojām Singapūras nakts safari, un Animal Kingdom safari Floridā mēs arī esam pabijuši. Laikam man būs jāsāk dokumentēt šīs lietas, lai galvā nebūtu atmiņu putra.

Uz šo izbraucienu es skatījos ar nelielām bažām, jo biju savā galvā uzbūrusi kaut kādas eiropeiski aizspriedumainas bildes ar nomocītiem dzīvnieciņiem trešās pasaules valstu stilā. Liels bija mans pārsteigums, kad Taman Safari iemītniekus redzēju dzīvajā. Viss ir štokos! Bildes ir nedaudz miglainas, jo lielāko daļu fotografēju caur autobusa logu un kustībā. Šeit noteikti ieguvēji bija automašīnās sēdošie, bet ko nu es te sūdzos. Lai tālāk runā bildes.



Agrs rīts skolas stāvvietā, kur mūs visus sasēdināja jau iepriekš asignētos septiņos autobusos. un te jums pirmais vārds indonēziešu valodā - mums tika autobuss numur viens jeb satu. Darba devēji bija par visu parūpējušies - uzkodas, dzērieni un parka apmeklējums apmaksāts.



Bija interesanti iepazīties arī ar pārējo mūsu autobusa komandu. Kurš cienāja ar indiešu veģetārajiem burgeriem, kurš lasīja. Pamanīju divas grāmatas - Fault in Our Stars un Markesa Simts Vientulības Gadus indonēziešu valodā. Pati sev situ uz pleca, jo Seratus Tahun (Simts gadi) es jau varēju izburtot bez tulkošanas:) Nu bet es to atkal nobīdījos...




Un tā mēs rullējām cauri visam parkam, ik pa laikam apstājoties, lai papriecātos par kārtējo kustoni. Daži bija tik drosmīgi, ka stūrgalvīgi gūlās autobusa priekšā.

Vai arī stūrgalvīgi pieprasīja savu burkānu devu.




Šis lācēns no ūdens zvejoja iekritušos burkānus, vienlaicīgi izpildot visai akrobātiski sarežģītus trikus.



Lācis bez Mašas.



Pusdiensnaudiens kādai mammai ar mazuli.



Atgādinājums parka apmeklētājiem savas rokas un galvas lauvām uzkodām nepiedāvāt jeb kā mans cienītais interpretēja šo uzrakstu - lūdzu nebarot savus mobilos telefonus parka iemītniekiem.



Stūrgalvīgais lielais kaķis, kas mūs autobusu apstādināja uz pāris minūtēm, un projām devās tikai parka uzturētāja mudināts.




Parka karaļi un karalienes no Sumatras un Bengālijas. Visi labi baroti un pārliecināti par savu pārākumu.




Zebras in High Definition. Papētīju tās strīpas tuvumā, un tās tiešām ir ar pikseļu precizitāti. Ak, Māte Daba, cik Tu esi talantīga!



Kaut kādi ragainīši, kam patīk elevācija



Pārējā parka daļa ir izklaides atrakciju, ūdensparka, vēl pāris apskatāmu dzīvnieku un restorānu kokteilis. Šeit noteikti var pavadīt pilnu dienu vai pat divas. Par ūdensparka apmeklējumu piemaksājam pavisam saprātīgas naudiņas, un meitenes varēja nedaudz atvēsināties.






Dabas iPad ar Humbolta pingvīnu, no kura mūsu jaunāko nevarēja nost dabūt.






Klusā daba ar ļoti apmierinātiem krokodīliem un pārgalvīgiem gaiļiem.


Vietējie Romeo un Džuljeta plus bikses

 Un te arī pats Komodo varāns ar kompanjonu.


 Vispār ar šo milzi joki ir mazi. Tie var būt līdz pat 3 metrus gari un svert līdz pat 150 kg.


Visai oriģināla pieeja bērnu smilšu laukuma dizainam

Laiks doties mājup

...nav laika rakstīšanai.

Šonedēļ mani un manu IKEA urbi var sastapt manā rokdarbu istabā.

Ja Vikipēdijā meklēsiet, cik Džakartā ir iedzīvotāju, tad tā jūs pirmajā brīdī nedaudz maldinās, un mēģinās iestāstīt, ka tādu tur ir tikai 9 miljoni. Tas būtu tāpat kā skaitīt tikai Rīgas iedzīvotājus bez Purvciemā, Āgenskalnā vai Sarkandaugavā mītošajiem. Es apvainotos, ja dzīvotu Āgenskalnā. Bet es dzīvoju Tangerangā, kas ir Džakartas metropolotēnajā teritorijā, un jums droši varu apgalvot, ka Džakartā jeb DžaBoDeTaBekā tagad ir 28 miljoni iedzīvotāju plus četri trakie, kas jūlija pašās beigās iekāpa vienā mazā lidmašīnā, kādas mazas galvaspilsētas mazā lidostā, un ceļa galā attapās vienā lielā nepazīstamā un eksotiskā pilsētā.

Atvadu saulriets Eiropā

Sveicināta Džakarta!

Sveicināta batikas māksla!

Sveicināti vēl lielāki un pompozāki iepirkumi centri!

Sveicināts gardais ēdiens!

Sveicināts Komodo varāns! Pagaidām gan tikai kokgrebuma formā...

Sveicināta jaunā valoda un nepazīstamie augļi un dārzeņi!

Sveicināta jaunā kultūra un tradīcijas!

The Good, the Bad and the Ugly jeb Preambula

Es te domāju, domāju, pati ar sevi apspriedos un beidzot vienbalsīgi izlēmu, ka savos izklāstījumos par dzīvi un manām izjūtām Indonēzijā neko daudz neravēšu un necenzēšu. Viss, protams, tiks pasniegts subjektīvi, caur manu personīgu piedzīvojumu un izjūtu prizmu izfiltrēts, un kādam citam šī noteiki būtu pavisam savādāka Indonēzija.

Neticās, ka šeit esam jau trīs mēnešus ar astīti. Vai esam iedzīvojušies un Džakartu pieņēmuši kā savas jaunās mājas? Atbilde noteikti atšķirtos, ja jautātu katram ģimenes loceklim atsevišķi, vai arī šo pašu jautājumu man uzdotu šodien vai pāris dienas atpakaļ rīta pusē, kad man salūza ūdens krāns dārzā.

Bet nu par visu pēc kārtas.

Pirmās izjūtas

Karsti un mitri.
Un tas no cilvēka, kurš desmit gadus ir nodzīvojis Tuvajos Austrumos, kur gaisa temperatūra brīžiem uzleca līdz pat 50 grādiem plusā. Piebildīšu, ka Džakartā diennakts vidējā temperatūra ir 27-28 grādi visu cauru gadu. Reizēm tā uzlec līdz 35 grādiem, bet nu nebūsim sīkumaini. Teorētiski šeit gadalaiku vietā ir divas sezonas - sausā un mitrā. Mitrā sezona sākšoties ar novembri un ilgšot līdz pašam jūnijam. Kad Latvijā janvārī būs sniegs (varbūt), pie mums sola 400 mm nokrišņu (daudz maz noteikti).  Nezinu, kā tas viss izskatīsies, bet augusta sākumā tāds viens sirsnīgs gāziens mums jau izklausījās diezgan iespaidīgi

Skats no mūsu priekšpagalma pēc viena sirsnīga lietus gāziena

Mitrās sezonas laikā aktivizējoties žurkas, bet, kā mūs te zinātāji mierināja, ar tām veikli galā tiekot kobras. Jā, kobras! Tas neesot nekas ārkārtējs, un īpaši zinoši čūsku aizrunātāji ar tām veikli tiekot galā. Es laikam tomēr izvēlētos žurkas.

Bobs un viņa brālēni

Mājdzīvnieku mums vēl pagaidām nav, lai gan jaunākā paaudze ik pa laikam iedīc ausī, ka gribētos kaķīti vai sunīti. Mums pagaidām pietiek ar vietējiem "mājdzīvniekiem".
Pie mazām ķirzaciņām, mūsu ģimenē sauktiem par Bobiem, man vairs nav jāpierod, arī pie skudrām un tarakāniem arī ne. Atšķirās tikai tarakānu lielums. Pirmās nedēļas mūsu jaunajā mājoklī notika sava veida cīņa, jo tarakāni bija tādi kā nedaudz apvainojušies par mūsu ievākšanos viņu teritorijā, un ik pa laikam mēģināja atgūt savu dzīves telpu. Mājas otrais stāvs tos neinteresēja. tiem piemērotāks bija pirmais stāvs un par savu atpūtas telpu tie bija pasludinājuši apakšstāva tualeti. Šīs pašas tualetes durvīs bija iemitinājušies termīti. Cīņā uzvarējām mēs, durvis ir salabotas, un tikai reizi pa reizei pie mums iemaldās kāds tarakāns, bet tas ātri attopās, ka nav labi, un tiek aizsūtīts jūrskolā.

Vienu dienu pamanīju, ka piemājas dārzā, uz kāpnītēm uz palikšanu bija ietaisījusies savādu lapseņu saime. Arī ar to mēs tikām galā.

Kas tad vēl pie mums mīt. Mazi zirneklīši, bet ar lielu potenciālu. Tiem ir apbrīnojama spēja no manas lielās meitas izvilināt augstas frekfences skaņas.

A Umivaļņik?

Vīra darba vietas īrētā māja strukturāli ir pat tīri neko.

Tā ir divsstāvīga rindu māja slēgtā un apsargātā ciematiņā piecu minūšu attālumā no skolas. Trīs guļamistabas augšstāvā un viena pirmajā stāvā, plus dzīvojamā istaba, virtuve un garāža. Jā, un neiztrūkstošā kalpotājas istaba ar atsevišķām kāpnēm un Āzijā tik bieži sastopamo tualetes veidu ar caurumu grīdā. Mājkalpotājas man nav un tuvākajā laikā arī nebūs, un šo istabu pagaidām izmantojam par noliktavu.

Viss noteikti izklausās daudz grandiozāk nekā tas ir dzīvē, un es jums noteikti pastāstīšu un parādīšu šo to tuvāk no mūsu sadzīves kādā citā ierakstā. Veļasmašīna iekšpagalmā un ledusskapis dzīvojamā istabā jau vien ir atsevišķa stāsta vērti...

Ir mums arī trīs vannas istabas (neskaitot to ar caurumu grīdā:), bet te arī sākas pigori. Es laikam esmu tāds jokains rietumnieks, kas ir pieradis pie noteiktas lietu un procesu secības. Piemēram, aizejot uz to vietu, kur sultāns pats savām kājām gāja, tur nedaudz "pameditējot', man tā kā gribētos nomazgāt rokas, bet tad man ir jāpārfrāzē ikoniskā frāze no Šurika filmām, un pārsteigumā jāsaka "A Umivaļņik??". Divās no trim vannas istabām nav izlietņu. Pilnīgi un noteikti nav. Es meklēju, vīrs meklēja, bērni meklēja, un arī tarakāni apgalvoja, ka neesot. Bet toties ir duša:) Varu tika iedomāties, kā izpildītos tāds vakara pasākums, kur uzaicinātos ciemiņos uz labierīcībām sūtot, man līdzi tiem būtu jādod vannas dvielis un dušas micīte.

Enerģiskā skola

Šis nu ir viens no ūberpozitīvajiem elementiem mūsu dzīvei Indonēzijā. Kas sākumā šķita pavisam necils un ne visai kārojams variants potenciālās darba vietas izvēlē, ir izvērties par visai patīkamu un necerēti pozitīvu vidi gan bērniem, gan vīram. Mazā jaunkundze gan kādu brīdi spurojās, jo bija pagrūti ielekt svešā valodā un vidē. Skolā mācības notiek angļu valodā, bet iestāsti nu vienam mazam indonēziešu četrgadniekam, ka tagad jārunā ir angļu valodā, un ka tā mazā blondā meitenīte vēl neprot indonēziešu valodu. Bet viss notiek, mana meita pamazām apgūst indonēziešu valodu, un viņas indonēziešu klasesbiedri - angļu valodu.

Ceļš uz skolu

Skolas ēdnīca

Par lielo meitu. Te es biju morāli sagatavojusies lielam un smagam adaptācijas procesam, bet tā arī paliku sēžam ar savu teoriju, jo praksē to nenācās pielietot. Meita ir pilna entuziasma, un jau pirmajā dienā manīju viņu drasējam pa skolas koridoru ar draudzeni pie katra sāna. Klasesbiedri pārsvarā ir indonēzieši, bet ir arī pāris no jauktajām laulībām, kur tēvs ir, piemēram, no Holandes un māte no Indonēzijas. Bet to redzu un dalu tikai es, jo lielajai meitai jau sen ir pilnīgi vienalga, vai draugs ir balts, melns vai ar zilām pumpiņām un iet atmuguriski.

Skats no deju sacensībām vietējā kultūras centrā. Manas lielās meitas pašas iniciatīva.

Mazās meitas skolas spēļlaukums

Lielā meita jau ir paspējusi pabūt ekskursijā uz Indonēzijas kultūras galvasspilsētu Jogyakarta, un apciemojusi pasaulē lielāko budistu templi Borobudur(to pašu, ko trakais ISIS draud inīcināt) iepazinusies ar rīsu lauka apstrādāšanas specifiku, laivojusi pa kalnu upi, iemēģinājusi roku batikas mākslā, noskatījusies gamelāna uzvedumu. To visu es minu tikai tāpēc, lai ilustrētu, ka skola un arī paši skolēni ir ieinteresēti uzzināt un izzināt kaut ko jaunu. Mēs varam tikai salīdzināt ar iepriekšējo skolu, kur vietējo studentu attieksme bija visai apātiska un inerta, un katrs piedāvājums tika uztverts kā uzbrukums viņu kultūras vērtībām.

Multilingvālās zīmes skolas iekštelpās

Skola ir ļoti demokrātiska - arī reliģijas jautajumā. Piektdienās ir reliģijas stunda, kur katrs students var izvēlēties, vai piedalīties katoļu, budistu, musulmaņu mācības stundā, vai nodarboties ar kaut ko citu šīs stundas laikā. Meitenes nenēsā hidžabus, un arī pārējā reliģiskās piederības simbolika tiek atstāta mājās.

Mācību programma ir balstīta uz IB, MYP un PYP principiem (visas saites klikšķināmas un pētāmas, ja ir interese). Svešvalodu izvēle - franču, spāņu, mandarīnu valoda. Lielā meita turpina apgūt spāņu valodu, klāt nākusi ir arī Bahasa Indonesia. Mazā meita vingrina mēli mandarīnu valodā un bahasa indonesia. Pagaidām diezgan liela putra, bet pāris dienas atapaļ mazā jaunkundze man kaut ko jau dziedāja mandarīnu valodā.

Un nobeigumā viens Džakatas ielās noķerts kadrs


Turpinājums sekos...