Sarkana Biete

Brīdinājums - šausmonīgi garš un bildēm pārbāzts ieraksts:)

Ja apskatāmajā pilsētā ir akvārijs/jūras muzejs, tad mēs tur noteikti mēģināsim iegriezties. Un Bostonā tāds ir. Pilnā vārdā dēvēts - New England Aquarium.




Tā jau ir izveidojusies par sava veida tradīciju, jo jūras lietas mūsu lokā interesē gan mazos, gan lielos.




Man pašai ļoti simpatizē pingvīni. Vērojot Āfrikas pingvīnus man pat radās aizdomas, ka viņi vairāk vēro mūs un nevis otrādi. Savā prātā pat iedomājos, kāda varētu izklausīties rīta saruna pingvīnu starpā. "Nu ko, Berta. Tūlīt atkal sanāks bars to neglīto pingvīnu ar nevienādas krāsas un rakstu kažokiem un mūs pētīs. Nu lai jau viņiem tiek. Tu šodien ļoti labi izskaties, un kažoks Tev tāds ļoti spīdīgs. Kādas zivis Tu ēd? Tās ar tām Omega 3?"



Rīta duša jeb pingvīnu spa.






Nebrīvē esošie pingvīni tik ļoti esot pieraduši pie vienmēr gatavajām maltītēm, ka savus zivju ķeršanas instinktus labprāt trenē ar cilvēku palīdzību. Bildē redzamā uzparikte ir ar lāzeru vadāma "zivtiņa", kuru pingvīni dzenā ar lielu entuziasmu. Cilvēkbērniem prieks un pingvīniem neliels fitness - simbioze, laikam.



Rockhopper sugas pingvīns aka vietējais Elviss Preslijs: "Thank you, thank you very much!"



Bez pingvīniem New England akvārijā ir vēl daudz arī citu radījumus. Dažus var pat apčamdīt, bet ar prātu, ar prātu, jo ar rajām visādi var gadīties. Ja pareizi atceros, tad bildē redzamā ir Cownose sugas raja.



Pašā ēkas viducī ir gigantisks akvārijs (Giant Ocean Tank), kuru var pētīt un apbrīnot, nesteidzīgi pārvietojoties pa spirālveida rampu, kas to apvij.



Skats no akvārija augšpuses.


Ak, šādi mirkļi silda manu sirdi - tēvs un meita iegrimuši dziļā diskusijā par haizivīm un to dabīgajiem pretiniekiem.



Šo skaidrojumu par zivju apbrīnojamo spēju pārvietoties harmoniskā grupā izlasīju ar lielu interesi. Izlasīju, un tad aizdomājos - kāpēc gan homo sapiens pārstāvjiem nav iedalīta šāda ķermeniska laterāla līnija, ar kuras palīdzību mēs visi draudzīgi pārvietotos pa automaģistrālēm, un haotiski, pārējos braucējos nepabrīdinot, nemainītu braucamās joslas. Tie, kas kaut reizi ir sēdējuši pie stūres Katārā vai tās kaimiņvalstīs, sapratīs manu domu gājienu...



Pēc pamatīgas akvārija izpētes, varam arī nedaudz padraiskoties vietējā suvenīru veikalā.



Mazajai jaunkundzei divreiz stiķis nav jārāda :)









Dienas turpinājumā - Quincy Market apmeklējums.



Vikipēdija par Quincy Market nemelo, un tur patiesi var sastapt dažādus ielas māksliniekus/triku meistarus.



Skats no iekšpuses. Nenoturējos, un nopirku kārtējo pārīti kanoli gardumiņu.


Un kā nu bez Bostonas Chowda zupiņas:) Un tagad visi kopā ar Bostonas akcentu teiksim - Čaudā:)



Tētis un lielā māsa iejutušies leļļu meistaru lomās izklaidē mazo jaunkundzi, pusdienas gaidot.




Bez vārdiem...



Vēl viens iemesls, lai mīlētu Target veikalu - Target plastmasas maisiņš ar vieglu rokas kustību tiek pārvērsts elegantā priekšautiņā. Pieskaņots apaviem, protams:)


Tālāk dodamies Brīvības Takas izpētē. Visu divarpus jūdžu garo Brīvības Taku nemaz neceram izstaigāt, bet kaut kas no vēstures mums tomēr tiek.



Varbūt ne gluži vēsturiska, bet ne mazāk interesanta pastaiga cauri itāliskajai Bostonas pilsētas daļai.







Ar vienu ausi dzirdēju šos vīrus kaut pārspriežam itāļu valodā. Iespējams, ka šie runāja par turpat blakus esošo Mike's Pastry veikala plaukstošo biznesu, kur itāļu gardumi vilināt vilina. Es turos kā vīrs, un atsakos no kārtējā kanoli, jo par iepriekšējo devu vēl joprojām priecājas mans celulīts.









Esam veiksmīgi sasnieguši Old North Church un nedaudz pagozējamies pie Paul Revere pieminekļa.






Nezinu, kādu gan sudrabkalis un Amerikāņu revolūcijas varonis Pols Revīrs iedomājās savas zemes nākotni, bet domāju, ka noteikti ne tik drūmu, kā šī Afganistānā un Irākā bojā gājušo karavīru piemiņas vieta. Katrs medaljons (dog tag) - kāda jauna cilvēka dzīvība...












Un noslēgumā - Boston Tea Party muzeja apmeklējums. Katram tiek iedalīta loma. Es iejutos Benjamin Rice ādā.









Par vēsturisko uzvedumu un iespēju pašiem tajā piedalīties visvairāk priecājās mazākie muzeja apmeklētāji.


Nost ar Britu uzkundzēšanos un viņu nodokļiem:) Ellē ratā ar visu jūsu tēju:) Sirdsveidīgais zīmogs ir Britu nodokļu zīmoga replika.



Pati tēja, kā mēs zinām, nekur nav pazudusi, un to ar prieku var muzeja kafejnīcā. Žēl, bet mums ir no Bostonas jāatvadās, un jāripina tālāk.






*Bet es negribu braukt uz Hārvardu/mācīties Hārvardas universitātē!

Būtu gandrīz aizmirsusi paskaidrot, kāpēc šim ierakstam tāds nosaukums. Šī bija mūsu lielās jaunkundzes sašutumā izdvesta frāze, kad vakara nobeigumā piedāvājām aizbraukt apskatīties Hārvardas Universitāti. Nosolījāmies šo izteicienu viņai atgādināt pēc gadiem sešiem, septiņiem, kad tuvāks būs augstskolas izvēles jautājums:)

Uz Hārvardu mēs tomēr aizbraucām, tikai bilžu gan nav. Jau krēsloja, un mašīnu arī tā īsti nebija kur nolikt. Nedaudz pavizinājāmies pa Hārvardas apkārtni, vienlaicīgi diskutējot par izglītību un nākotnes profesijas izvēles iespējām. Kur jāmācās, lai kļūtu par jūras dzīves pētnieku/biologu? Kas jāzina arhitektam, un ar ko tas atšķirās no interjera dizainera vai būvinženiera? Kurā augstkolā labāk mācīties, ja grib kļūt par ārstu? Šie ir tikai daži no mūsu lielās jaunkundzes uzdotajiem jautājumiem mūsu vizināšanās laikā. Es saku, ka tomēr bija vērts tur aizbraukt:) Jā, un pašā mūsu Hārvardas tūres nobeigumā es redzēju bomzīti uz soliņa filozofiskā mierā lasot...nē, nevis vecu avīzi, bet gan Kindle rīderīti! Jā, kaut ko tādu var redzēt tikai izglītības citadelē:)

Nē, par literatūru gan šeit nebūs ne piles. Ieraksts būs nedaudz par mūziku, mākslu, jaunības draugiem, un par vieglu garāmskrējienu ģimenei, kurā aug septiņi bērni un drīzumā gaidāms astotais.

Nezinu, kā ir ar jums, bet mani vienmēr ir interesējis - kā tas ir dzīvot daudzbērnu ģimenē? Vai vēl ekstrēmāk, kā tad īsti ir audzināt un izaudzināt tādu kuplāku bērnu bariņu. Kā tad tur viss notiek - vai vecākiem pietiek laika visu bērnu vajadzību un interesešu apmierināšanai. Un kā ar pašu vecāku brīvo laiku un pašrealizēšanos?

Šovasar man bija tāda iespēja paciemoties pie kādas jaukas un radošas daudzbērnu ģimenes Wallkill pilsētas apkaimē. Pietura bija visai neplānota, pēdējā brīdī ieskedžulēta mūsu mazā ceļojuma grafikā. Viss atrisinājās pats no sevis, ar ciemos aicinātāja atbildes vārdiem uz mūsu jautājumu par nakšņošanas iespējām - Yeah man, of course you can stay over, my house is huge - I have seven kids:)


Pa ceļam uz Beacon pilsētu, kas ir netālu no Wallkill, vēl dzīvē apskatījām kādā no maniem iepriekšējiem ierakstiem minētās Hipsturbia pilsētas Hadsonas upes krastos. No Hipsturbia pilsētām bilžu diemžēl nav.

Sasniedzot Beacon pilsētu, mūsu vēderi bija vienojušies bada kakafonijā, tāpēc ar steigu metāmies tos uzpildīt kādā taizemiešu restoranā. Un te es uzreiz sapratu, ka Beacon ir manējā. Un kā nu ne, ja no fotogrāfijas uz mani nolūkojās pats Katāras Emīrs:)


Patika man šī kalnu un koku ieskautā pilsēta ar savu klusumu, mākslinieku pārņemto postindustraliazēto apbūvi, mazajām galerijām un veikaliņiem.










Un tad kopā ar vakara krēslu un vieglu lietutiņu ierullējām mana vīra vidusskolas drauga/muzikālo darbību sabiedrotā mājas pagalmā. Tādi viņi izskatījās pagājušajā gadsimtā kopā muzicējot:)






Pēdējā bilde no uzstāšanās Tompkins parkā Ņujorkā. Bilde - ilustrācija relativitātes teorijai. Kāderiz šajā rajonā ar prātu domājoši cilveki pēc mijkrēšļa savu kāju nespēra, un nekustamā īpašuma cenas bija smieklīgas. Bildē redzamais onka nav grupas dalībnieks, bet gan bomzītis ar ekstravagantu galvas segu. Patinam vēstures lenti uz priekšu, un ko mēs redzam - mākslinieku, modes dizaineru iecienītu rajonu ar cienījamām dzīvokļu cenām. Eh, ja man būtu laika mašīna un pāris zaļo kabatā:)

Bet nu atgriezīsimies tagadnē...Kamēr pieaugušie kafijo, pārējā vietējās sabiedrības daļa sevi izklaidē pēc saviem ieskatiem. Un viss notiek pats no sevis - lielie pieskata mazos, mazie nodarbina lielos un otrādi.









Aizkaru nepieciešamība - nulles pozīcijā, jo līdz kaimiņiem tālu, un guļamistabas logos var ielūkoties tikai putni un vāveres.






Gleznošanai un mūzikas ierakstīšanai ir atvēlēta atsevišķa darbnīca, kurā starp visiem pārējiem instrumentiem, molbertiem, krāsu podiem utt. patreiz mitinās arī mana vīra kādreiz darbinātās Farfiza ērģelītes.




Un ja ar gleznošanu, veidošanu, muzicēšanu nepietiek, var doties piemājas teritorijā un iejusties režisora/aktiera/operatora lomā, filmējot jaunāko grāvēju pēc pašu sarakstīta scenārija uz pašu veidotām butaforijām. Bildē redzamais soliņš nav nekāds akmens veidojums, bet gan no ģipša un koka veidota upurvieta kādam aizraujošam filmgabalam par Druīdiem un Sv. Patriku:)





Laiks paskrien nemanot, vēl tikai paspējam aizbraukt uz upi nopeldēties, sabāžam pāris mākoņus kabatā, un dodamies tālāk...








Iemetam mašīnas CD pleijerī līdzdoto mūsu namatēva grupas Brian Wilson Shock Treatment ierakstu un pilnā balsī dziedam līdzi - "Jack Kerouac, I didn't know you. I don't have any money, tell me what to do....|