Sarkana Biete

Un tur tiešām vairs neko nevar padarīt - iekustinātie zobrati savu maļ uz priekšu, un mums tik atliek pielāgoties. Laiku pa laikam sev ir jāiekniebj un jāatgādina, ka noteiktas lietas un procesi paši par sevi tomēr nenotiek, un to veiksmīgai izpildei ir nepieciešama arī kāda darbība no mūsu puses. Un reizēm arī sviedri. Šoreiz burtiskā nozīmē, jo moving sale (lasīt - līdzneņemamo lietu labprātīga un reizēm ne visai labprātīga izpārdošana) rīkošana 40 grādu karstumā no cilvēka paģērē arī nopietnu fizisko resursu devu.



Bet nu mūsu amerikāniski latviski-kanādiskais ģimeņu tandēms turējās kā mūris, un andele bija visai veiksmīga. Process bija ar saldsērīgu piesitienu, jo mūsu kanādiešu draugus pazīstam jau gandrīz desmit gadus: viņi dosies uz pavisam citu zemeslodes pusi, un par savām mājām tuvākos gadus sauks Karakasu. Kad mēs iepazināmies, katrā mūsu ģimenes kontā bija pa vienam bērnam, un krunkas vēl neviens tā īsti neskaitīja. Atvadoties - kopskaitā pieci bērni un dzīves pieredzes dāvātas krunciņas. Bet nu es te sāku novirzīties no tēmas...





Nezinu, kā tas ir Latvijā, un vai Latvijā vispār cilvēki tā labprātīgi savas mājas "iekšiņas" uz dienu ir gatavi pārvērst par "āriņām", un visu pādodamo mantību ir gatavi izkrāmēt mājas priekšā, bet te šādas izpārdošanas ir mūsdienu klejotāju neatņemama dzīves sastāvdaļa. Prātīgākie pircēji ir klāt jau kādu pusstundu pirms noliktā laika, vai pat sāk interesēties jau iepriekšējā vakarā par preču sortimentu. Pirmās tiek izķertas elektronikas preces. Šādas izpārdošanas sāpīgi atgādina arī par šeit pastāvošās diskriminācijas un ekonomiskās nevienlīdzības esamību, jo lielai daļai viesstrādnieku šī ir vienīga iespēja iegādāties konkrētās preces.

Uz "urrā" aiziet arī trauki un rotaļlietas. Ar grāmatām jau ir sarežģītāk, un atlikušo grāmatu krājumu mēs noteikti vienkārši nodosim skolas bibliotēkas rīcībā.




Pie mana drēbju skapja arī bija zināma rosība, un šo to izdevās pārdot. Lielākā interese par skapja saturu nāca no auklīšu puses, kuras pārsvarā nāk no Filipīnām un kuru kāju izmēri parasti nepārsniedz 37. izmēru. Pāris dāmas pacilāja manas kurpes un skumji nopūtās - nu ja, šīs 39. izmēra kurpes man laikam tomēr nederēs. Ak, antropoliģiskās atšķirības:)

Ļoti priecājos arī par norealizētajiem audumu autiņiem, jo par pārdošanu to gluži nevarētu nosaukt. Atdevu gandrīz par par pliku velti, un labi ka tā, jo tie tiks beidzot izmantoti, un man tas ir vissvarīgākais.

Vispār es esmu štruntīgs andelmanis, un mana mīkstā sirds vienmēr ņem virsroku. Man ir smagas aizdomas, ka neizpārdoto kleitu klāstu (dažas no tām vēl ar visām cenu zīmēm) es vienkārši atdāvināšu manas jaunākās jaunkundzes dārziņa auklītēm, jo interese no viņu puses bija liela, bet bija sajūta, ka cenas reizēm atturēja šo to iegādāties.

Bija arī savi kuriozi. Kamēr es vēl pa gultu staipījos, mans cienītais uz pārdodamo mantu galda bija uzlicis un kļūdas pēc gandrīz notirgoja manas divas IKEA šujamstūra lampas. Labi, ka vēl pēdējā brīdī paspēju noķert.

Izpārdošanai gatavojoties izkrāmēju arī savu audumu skapi. Un tagad seko brīdinājums - lasītājiem ar īpaši jūtīgiem nerviem estētikas lauciņā lūdzu nākošo bildi skatīt caur pirkstu starpām, bet te nu tā ir. Šausmīgi savandītais audumu blāķis:



Un tāds tas izskatījās pēc pusdienas locīšanās un šķirošanas:



Un ja nu vēl neesat atgājuši no šoka, tad nobeigumā kompensācijai piedāvāju bildes ar manas jaunākās meitas Feliz kleitu un dažiem kadriem no vecākās meitas pēcdzimšanas dienas ballītes brokastīm manā iemīļotajā Shakespeare and Co kafejnīcā.

...tagad esmu es. Jipīī! Jau no šīs svētdienas esmu "atvaļinājusies", nu tā pavisam un nopietni. Kā jau čivināju Tviterī, sajūtas divpusējas, jo darbs bija ļoti, ļoti mīļš, dvēseli un prātu piepildošs pēc pilnas programmas. Ar savām pārdomām par darba dzīvi akadēmiskas bibliotēkas vidē noteikti vēl padalīšos kādā cita ierakstā...

Bet nu pastāsts par brīvības zirgu ir tāds. Kādus gadus desmit atpakaļ, kad mēs vēl mitinājāmies Latvijas ārēs, kopā ar bērnu un suni bijām izbraukuši kaut kur Lielvārdes virzienā, galvas no pilsētas trokšņiem izvēdināt. Kaut kur tajā pašā Lielvārdes apkaimē, mūsu sunene izdomāja nodibināt kontaktus ar vietējo zirgu, kas vēsi filozofiskā mierā, pie mietiņa piesiets, gremoja zāli un apcerēja Zaļo zemi, vai arī vienkārši zemi, kas zaļo. Nepaprasīju, kuru tad īsti. Šāds pēkšņš iebrukums lauku idillē zirgu pārsteidza nesagatavotu, tas norāvās un taisnā diegā diedza uz Daugavas pusi. Peldēties, iespējams. To es zirgam arī nepajautāju...Mūsu sunene to uztvēra kā uzaicinājumu skriet līdzi. Es arī būtu skrējusi līdzi, ja es būtu suns. Jautri taču, vai ne? Bet mums tajā brīdī nebija līdz jautrībai. Fiksi sadalījām pienākumus - es ķeru suni (zirgs man bija nedaudz par lielu) bet vīrs skriet meklēt zirga saimnieku, lai paziņotu par zirgu, kas skrien peldēties. Visā šajā jampadracī piemirsām vienu faktu, ka vīra komunicēšanas spējas latviešu mēlē ir visai ierobežotas, bet cilvēks centās un darīja, ko varēja. Es tikai tā no tāluma redzēju savu cienīto sirsnīgi žestikulējot un saucot "Brīvības zirgs, brīvības zirgs!!!". Zirga saimnieks tikai nosmējās, un pārbiedēto zirgu-filozofu ātri vien dabūja rokā. Nezinu, kā ir ar pašu zirga saimnieku, bet mēs šo galopu pa lauku pļavu un neortodoksāli-radošu latviešu valodas pielietojumu atceramies vēl tagad.

Un kā tad es izmantoju šo jauniegūto brīvību? Pilnīgi un galīgi nepareizi, nekonstruktīvi un neproduktīvi:) Guļu līdz pusdesmitiem dienā: tāda īslaicīga ēnveidīga noslīdēšana mājinieku priekšā sešos no rīta, brokastis gatavojot, un bērnus uz skolu/dārziņu palaižot, pie pilnīgas pamošanās nav pieskaitāma, jo es drīz pēc augstākminētajām aktivitātēm liekos atkal uz auss. Iespējams, ka ar laiku izstrādāšu citu dienas režīmu, jo ir jāsāk šķirot, ko sūtīsim uz jauno mājvietu, un kas ir jānorealizē tepat uz vietas.

Esam atvadījušies no abām mūsu mašīnām, un patreiz izlīdzamies ar īres auto. Pēkšņi jūtu manas Hondas CRV trūkumu, jo īres auto ir tik zema grīda, salīdzinot ar manu auto. Ak, Tuvo Austrumu labumi, kā jūs spējat cilvēku korumpēt un izlutināt:):)







Bildes pievienoju tīri sentimenta pēc. Šie spēkrati mums ir godam kalpojuši vairākus gadus. Atā, mūsu zirgi, lai jums saudzīgi jaunie īpašnieki. Ar manu Hondu ir vēl ciešākas saiknes, jo es to savā īpašumā pārņēmu, no kādas manas pensijā aizgājušas kolēģes-bibliotekāres, kas tagad sildās Meksikas saulītē, cervezu malkojot. Lai dzīvo bibliotekāri, kam izdodas piepildīt savus sapņus!

Esmu kļuvusi arī par divām šujmašīnām "nabagāka", bet tās ir pozitīvas izmaiņas. Un tā, no trases ir nogājis mans Bernina 800DL overloks un Brother 2340 koverloks. Atā, draugi - lai jums jaukas jaunās īpašnieces.




Palicēju komanda - Bernina B580, Pfaff Ambition 1.0 un Bernina 1300 MDC overloks-koverloks vienā. Un tālāk seko pavisam neglamūrīgi skati no mana novārtā pamestā rokdarbu kaktiņa.



Bernina B580 ūbermašīna, kas prot gan izšūt, gan vienkāršu vīli sašūt. Smieklīgi, bet tas visā mūsu sūtāmo manto sarakstā ir visdārgākais objekts, un līdz ar to, tas arī pienācīgi jāapdrošina, ja nu gadījumā kravai gadās kaut kur Javas jūrā netīšām ievelties. Pfēē, pipari man uz mēles, un īkšķus turēšu, lai nekas tāds neatgadās.



Pievienoju arī mana relatīvi jaunā IKEA darba galda plus plauktu bildi. Lai gan nokrāmēts līdz bomziskai nekārtībai, tik un tā skandināviski uzticami funkcionāls. Tas arī ceļos uz Džakartu.


Pfaff Ambition 1.0 jeb Rozpfafiņš - joprojām mana šujmašīna Numur Viens. Bez tā nu nekādīgi un nekur es nekustēšu:)




Un komplimentārā bardaka bilde ar viegli noputējušiem aizkariem. Zaļā kleita ir nepabeigta Feliz kleitas versija manai mazākajai meitai. Kleitu biju domāts pabeigt vēl līdz Svētā Patrika dienai, bet dzīve izspēlēja to nesmuko kārti, kad kāds zvans paziņo par pārtrauktu dzīves ritējumu, un jāmetās lidmašīnā iekšā, lai tur lūzt vai plīst. Ar to arī izskaidrojama man īslaicīgā vizīte Latvijā plus Abakhāna apmeklējums pavisam nesen. Esmu par vienu vecāku nabagāka, un nē, Mātes dienā man vēl ir ko apsveikt...

Bet nu vēl par bardaku uz mana galda - ja jums šķiet, ka esat tur saskatījuši kādu apakšveļas izstrādājumu, tad viss ir pareizi. Esmu metusies apakšveļas šūšanas piedzīvojumā, un tas baltais ir krūšturis manai vecākajai meitai (nu mani gan mana tvīne nolinčos par šādu apakšdzīves publiskošanu). Izrādās, nekas nav nepaveicams un neiespējams, un arī apakšveļu var šūt pats.  Par to, kā man iet šajā lauciņā - to be continued...

Un tās rõzīgi puķainās ir blūmerstila apenītes, kas ir brīnišķīgas kā buduāra apģērbs. Šuvu sev, bet tās man nocopēja lielā meita, un, ko tur liegties, viņai arī daudz, daudz labāk (lasīt - brīvāk:) izskatās:)





Šī madāma ir jaunpienācēja manā šujamratu komandā, un mēs tikai tā pamazām sākam viena ar otru iepazīties. Koverloka opciju vēl neesmu izmēģinājusi, bet overloks, parastais, darbojas lieliski. Kāpēc es nopirku tādu verķi? Šeit nostrādāja telpiskie nosacījumi jaunajā mājvietā. Mēs apspriedāmies, un es nolēmu (pie mums viss notiek ārkartīgi demokrātiski:), ka dzīvojamā istaba mums būs pilnīgi un galīgi chill out zona, un savu šūšanas telpu es iekārtošu mūsu guļamistabā. Kā tas viss izskatīsies patiesībā, varu tikai minēt, jo mūsu jaunās mājvietas prototipu esmu redzējusi tikai bildēs.



Nu kas tad vēl. Jā, beidzot varu lasīt bez sirdsapziņas pārmetumiem un bez nākamajā rītā no miega trūkuma aizpampušām acīm. Lasīt, kamēr dibens uz dīvāna guļot paliek stīvs un acis sāk šķielēt. Patreiz rauju caur visām tām grāmatām, ko esmu paņēmusi no manas nu jau bijušās darba vietas. It īpaši centīgi lasu tās, kuras ceļojušas no mūsu bibliotēkas galvenās mītnes Vašingtonā, jo tām ir īsāki lasīšanas termiņi. Vīrs man visu laiku uzmācas ar savu Vonnegūta kolekciju, jo tā, iespējams, neizietu Indonēzijas cenzūrai cauri.

Un varu skatīties visus seriālus/filmas pēc kārtas, kamēr nelabi paliek. Patreiz esmu iekritusi Orphan Black , Mister Selfridge un Endeavour pasaulē.





Skriet gan kļūst aizvien grūtāk, un aizvakar šķita, ka gals būs klāt. Vīrs uz manu ārkārtīgi sarkano ģīmi pēc šāda neprāta 34 grādu karstumā tikai līdzjūtīgi noskatījās un nogrozīja galvu.

Ko lai vēl šim savārstījumam piemetu klāt? Ā, dikti priecājos par lielās meitas Turcijas braucienu, kur viņai kopā ar citiem klasesbiedriem bija iespēja piedalīties Space Camp Turkey . Bērns pārbrauca tik enerģiski uzlādēts, ka mēs vienkārši nevarējām nepriecāties līdz. Par pašu Space Camp Turkey varat lasīt šeit. Nobeigumā pievienoju bildi no lidojuma simulatora, kur skolēniem bija iespēja izbaudīt, kā tad tas īsti ir - vadīt šādu kosmosa kuģi.  Eh, būtu es mecenāts ar sakariem ar NASA, es Latvijā arī kaut ko līdzīgu uzriktētu...