Sarkana Biete

Un tur tiešām vairs neko nevar padarīt - iekustinātie zobrati savu maļ uz priekšu, un mums tik atliek pielāgoties. Laiku pa laikam sev ir jāiekniebj un jāatgādina, ka noteiktas lietas un procesi paši par sevi tomēr nenotiek, un to veiksmīgai izpildei ir nepieciešama arī kāda darbība no mūsu puses. Un reizēm arī sviedri. Šoreiz burtiskā nozīmē, jo moving sale (lasīt - līdzneņemamo lietu labprātīga un reizēm ne visai labprātīga izpārdošana) rīkošana 40 grādu karstumā no cilvēka paģērē arī nopietnu fizisko resursu devu.



Bet nu mūsu amerikāniski latviski-kanādiskais ģimeņu tandēms turējās kā mūris, un andele bija visai veiksmīga. Process bija ar saldsērīgu piesitienu, jo mūsu kanādiešu draugus pazīstam jau gandrīz desmit gadus: viņi dosies uz pavisam citu zemeslodes pusi, un par savām mājām tuvākos gadus sauks Karakasu. Kad mēs iepazināmies, katrā mūsu ģimenes kontā bija pa vienam bērnam, un krunkas vēl neviens tā īsti neskaitīja. Atvadoties - kopskaitā pieci bērni un dzīves pieredzes dāvātas krunciņas. Bet nu es te sāku novirzīties no tēmas...





Nezinu, kā tas ir Latvijā, un vai Latvijā vispār cilvēki tā labprātīgi savas mājas "iekšiņas" uz dienu ir gatavi pārvērst par "āriņām", un visu pādodamo mantību ir gatavi izkrāmēt mājas priekšā, bet te šādas izpārdošanas ir mūsdienu klejotāju neatņemama dzīves sastāvdaļa. Prātīgākie pircēji ir klāt jau kādu pusstundu pirms noliktā laika, vai pat sāk interesēties jau iepriekšējā vakarā par preču sortimentu. Pirmās tiek izķertas elektronikas preces. Šādas izpārdošanas sāpīgi atgādina arī par šeit pastāvošās diskriminācijas un ekonomiskās nevienlīdzības esamību, jo lielai daļai viesstrādnieku šī ir vienīga iespēja iegādāties konkrētās preces.

Uz "urrā" aiziet arī trauki un rotaļlietas. Ar grāmatām jau ir sarežģītāk, un atlikušo grāmatu krājumu mēs noteikti vienkārši nodosim skolas bibliotēkas rīcībā.




Pie mana drēbju skapja arī bija zināma rosība, un šo to izdevās pārdot. Lielākā interese par skapja saturu nāca no auklīšu puses, kuras pārsvarā nāk no Filipīnām un kuru kāju izmēri parasti nepārsniedz 37. izmēru. Pāris dāmas pacilāja manas kurpes un skumji nopūtās - nu ja, šīs 39. izmēra kurpes man laikam tomēr nederēs. Ak, antropoliģiskās atšķirības:)

Ļoti priecājos arī par norealizētajiem audumu autiņiem, jo par pārdošanu to gluži nevarētu nosaukt. Atdevu gandrīz par par pliku velti, un labi ka tā, jo tie tiks beidzot izmantoti, un man tas ir vissvarīgākais.

Vispār es esmu štruntīgs andelmanis, un mana mīkstā sirds vienmēr ņem virsroku. Man ir smagas aizdomas, ka neizpārdoto kleitu klāstu (dažas no tām vēl ar visām cenu zīmēm) es vienkārši atdāvināšu manas jaunākās jaunkundzes dārziņa auklītēm, jo interese no viņu puses bija liela, bet bija sajūta, ka cenas reizēm atturēja šo to iegādāties.

Bija arī savi kuriozi. Kamēr es vēl pa gultu staipījos, mans cienītais uz pārdodamo mantu galda bija uzlicis un kļūdas pēc gandrīz notirgoja manas divas IKEA šujamstūra lampas. Labi, ka vēl pēdējā brīdī paspēju noķert.

Izpārdošanai gatavojoties izkrāmēju arī savu audumu skapi. Un tagad seko brīdinājums - lasītājiem ar īpaši jūtīgiem nerviem estētikas lauciņā lūdzu nākošo bildi skatīt caur pirkstu starpām, bet te nu tā ir. Šausmīgi savandītais audumu blāķis:



Un tāds tas izskatījās pēc pusdienas locīšanās un šķirošanas:



Un ja nu vēl neesat atgājuši no šoka, tad nobeigumā kompensācijai piedāvāju bildes ar manas jaunākās meitas Feliz kleitu un dažiem kadriem no vecākās meitas pēcdzimšanas dienas ballītes brokastīm manā iemīļotajā Shakespeare and Co kafejnīcā.