...tagad esmu es. Jipīī! Jau no šīs svētdienas esmu "atvaļinājusies", nu tā pavisam un nopietni. Kā jau čivināju Tviterī, sajūtas divpusējas, jo darbs bija ļoti, ļoti mīļš, dvēseli un prātu piepildošs pēc pilnas programmas. Ar savām pārdomām par darba dzīvi akadēmiskas bibliotēkas vidē noteikti vēl padalīšos kādā cita ierakstā...
Bet nu pastāsts par brīvības zirgu ir tāds. Kādus gadus desmit atpakaļ, kad mēs vēl mitinājāmies Latvijas ārēs, kopā ar bērnu un suni bijām izbraukuši kaut kur Lielvārdes virzienā, galvas no pilsētas trokšņiem izvēdināt. Kaut kur tajā pašā Lielvārdes apkaimē, mūsu sunene izdomāja nodibināt kontaktus ar vietējo zirgu, kas vēsi filozofiskā mierā, pie mietiņa piesiets, gremoja zāli un apcerēja Zaļo zemi, vai arī vienkārši zemi, kas zaļo. Nepaprasīju, kuru tad īsti. Šāds pēkšņš iebrukums lauku idillē zirgu pārsteidza nesagatavotu, tas norāvās un taisnā diegā diedza uz Daugavas pusi. Peldēties, iespējams. To es zirgam arī nepajautāju...Mūsu sunene to uztvēra kā uzaicinājumu skriet līdzi. Es arī būtu skrējusi līdzi, ja es būtu suns. Jautri taču, vai ne? Bet mums tajā brīdī nebija līdz jautrībai. Fiksi sadalījām pienākumus - es ķeru suni (zirgs man bija nedaudz par lielu) bet vīrs skriet meklēt zirga saimnieku, lai paziņotu par zirgu, kas skrien peldēties. Visā šajā jampadracī piemirsām vienu faktu, ka vīra komunicēšanas spējas latviešu mēlē ir visai ierobežotas, bet cilvēks centās un darīja, ko varēja. Es tikai tā no tāluma redzēju savu cienīto sirsnīgi žestikulējot un saucot "Brīvības zirgs, brīvības zirgs!!!". Zirga saimnieks tikai nosmējās, un pārbiedēto zirgu-filozofu ātri vien dabūja rokā. Nezinu, kā ir ar pašu zirga saimnieku, bet mēs šo galopu pa lauku pļavu un neortodoksāli-radošu latviešu valodas pielietojumu atceramies vēl tagad.
Un kā tad es izmantoju šo jauniegūto brīvību? Pilnīgi un galīgi nepareizi, nekonstruktīvi un neproduktīvi:) Guļu līdz pusdesmitiem dienā: tāda īslaicīga ēnveidīga noslīdēšana mājinieku priekšā sešos no rīta, brokastis gatavojot, un bērnus uz skolu/dārziņu palaižot, pie pilnīgas pamošanās nav pieskaitāma, jo es drīz pēc augstākminētajām aktivitātēm liekos atkal uz auss. Iespējams, ka ar laiku izstrādāšu citu dienas režīmu, jo ir jāsāk šķirot, ko sūtīsim uz jauno mājvietu, un kas ir jānorealizē tepat uz vietas.
Esam atvadījušies no abām mūsu mašīnām, un patreiz izlīdzamies ar īres auto. Pēkšņi jūtu manas Hondas CRV trūkumu, jo īres auto ir tik zema grīda, salīdzinot ar manu auto. Ak, Tuvo Austrumu labumi, kā jūs spējat cilvēku korumpēt un izlutināt:):)
Bildes pievienoju tīri sentimenta pēc. Šie spēkrati mums ir godam kalpojuši vairākus gadus. Atā, mūsu zirgi, lai jums saudzīgi jaunie īpašnieki. Ar manu Hondu ir vēl ciešākas saiknes, jo es to savā īpašumā pārņēmu, no kādas manas pensijā aizgājušas kolēģes-bibliotekāres, kas tagad sildās Meksikas saulītē, cervezu malkojot. Lai dzīvo bibliotekāri, kam izdodas piepildīt savus sapņus!
Esmu kļuvusi arī par divām šujmašīnām "nabagāka", bet tās ir pozitīvas izmaiņas. Un tā, no trases ir nogājis mans Bernina 800DL overloks un Brother 2340 koverloks. Atā, draugi - lai jums jaukas jaunās īpašnieces.
Palicēju komanda - Bernina B580, Pfaff Ambition 1.0 un Bernina 1300 MDC overloks-koverloks vienā. Un tālāk seko pavisam neglamūrīgi skati no mana novārtā pamestā rokdarbu kaktiņa.
Bernina B580 ūbermašīna, kas prot gan izšūt, gan vienkāršu vīli sašūt. Smieklīgi, bet tas visā mūsu sūtāmo manto sarakstā ir visdārgākais objekts, un līdz ar to, tas arī pienācīgi jāapdrošina, ja nu gadījumā kravai gadās kaut kur Javas jūrā netīšām ievelties. Pfēē, pipari man uz mēles, un īkšķus turēšu, lai nekas tāds neatgadās.
Pievienoju arī mana relatīvi jaunā IKEA darba galda plus plauktu bildi. Lai gan nokrāmēts līdz bomziskai nekārtībai, tik un tā skandināviski uzticami funkcionāls. Tas arī ceļos uz Džakartu.
Pfaff Ambition 1.0 jeb Rozpfafiņš - joprojām mana šujmašīna Numur Viens. Bez tā nu nekādīgi un nekur es nekustēšu:)
Un komplimentārā bardaka bilde ar viegli noputējušiem aizkariem. Zaļā kleita ir nepabeigta Feliz kleitas versija manai mazākajai meitai. Kleitu biju domāts pabeigt vēl līdz Svētā Patrika dienai, bet dzīve izspēlēja to nesmuko kārti, kad kāds zvans paziņo par pārtrauktu dzīves ritējumu, un jāmetās lidmašīnā iekšā, lai tur lūzt vai plīst. Ar to arī izskaidrojama man īslaicīgā vizīte Latvijā plus Abakhāna apmeklējums pavisam nesen. Esmu par vienu vecāku nabagāka, un nē, Mātes dienā man vēl ir ko apsveikt...
Bet nu vēl par bardaku uz mana galda - ja jums šķiet, ka esat tur saskatījuši kādu apakšveļas izstrādājumu, tad viss ir pareizi. Esmu metusies apakšveļas šūšanas piedzīvojumā, un tas baltais ir krūšturis manai vecākajai meitai (nu mani gan mana tvīne nolinčos par šādu apakšdzīves publiskošanu). Izrādās, nekas nav nepaveicams un neiespējams, un arī apakšveļu var šūt pats. Par to, kā man iet šajā lauciņā - to be continued...
Un tās rõzīgi puķainās ir blūmerstila apenītes, kas ir brīnišķīgas kā buduāra apģērbs. Šuvu sev, bet tās man nocopēja lielā meita, un, ko tur liegties, viņai arī daudz, daudz labāk (lasīt - brīvāk:) izskatās:)
Šī madāma ir jaunpienācēja manā šujamratu komandā, un mēs tikai tā pamazām sākam viena ar otru iepazīties. Koverloka opciju vēl neesmu izmēģinājusi, bet overloks, parastais, darbojas lieliski. Kāpēc es nopirku tādu verķi? Šeit nostrādāja telpiskie nosacījumi jaunajā mājvietā. Mēs apspriedāmies, un es nolēmu (pie mums viss notiek ārkartīgi demokrātiski:), ka dzīvojamā istaba mums būs pilnīgi un galīgi chill out zona, un savu šūšanas telpu es iekārtošu mūsu guļamistabā. Kā tas viss izskatīsies patiesībā, varu tikai minēt, jo mūsu jaunās mājvietas prototipu esmu redzējusi tikai bildēs.
Nu kas tad vēl. Jā, beidzot varu lasīt bez sirdsapziņas pārmetumiem un bez nākamajā rītā no miega trūkuma aizpampušām acīm. Lasīt, kamēr dibens uz dīvāna guļot paliek stīvs un acis sāk šķielēt. Patreiz rauju caur visām tām grāmatām, ko esmu paņēmusi no manas nu jau bijušās darba vietas. It īpaši centīgi lasu tās, kuras ceļojušas no mūsu bibliotēkas galvenās mītnes Vašingtonā, jo tām ir īsāki lasīšanas termiņi. Vīrs man visu laiku uzmācas ar savu Vonnegūta kolekciju, jo tā, iespējams, neizietu Indonēzijas cenzūrai cauri.
Un varu skatīties visus seriālus/filmas pēc kārtas, kamēr nelabi paliek. Patreiz esmu iekritusi Orphan Black , Mister Selfridge un Endeavour pasaulē.
Skriet gan kļūst aizvien grūtāk, un aizvakar šķita, ka gals būs klāt. Vīrs uz manu ārkārtīgi sarkano ģīmi pēc šāda neprāta 34 grādu karstumā tikai līdzjūtīgi noskatījās un nogrozīja galvu.
Ko lai vēl šim savārstījumam piemetu klāt? Ā, dikti priecājos par lielās meitas Turcijas braucienu, kur viņai kopā ar citiem klasesbiedriem bija iespēja piedalīties Space Camp Turkey . Bērns pārbrauca tik enerģiski uzlādēts, ka mēs vienkārši nevarējām nepriecāties līdz. Par pašu Space Camp Turkey varat lasīt šeit. Nobeigumā pievienoju bildi no lidojuma simulatora, kur skolēniem bija iespēja izbaudīt, kā tad tas īsti ir - vadīt šādu kosmosa kuģi. Eh, būtu es mecenāts ar sakariem ar NASA, es Latvijā arī kaut ko līdzīgu uzriktētu...
Bet nu pastāsts par brīvības zirgu ir tāds. Kādus gadus desmit atpakaļ, kad mēs vēl mitinājāmies Latvijas ārēs, kopā ar bērnu un suni bijām izbraukuši kaut kur Lielvārdes virzienā, galvas no pilsētas trokšņiem izvēdināt. Kaut kur tajā pašā Lielvārdes apkaimē, mūsu sunene izdomāja nodibināt kontaktus ar vietējo zirgu, kas vēsi filozofiskā mierā, pie mietiņa piesiets, gremoja zāli un apcerēja Zaļo zemi, vai arī vienkārši zemi, kas zaļo. Nepaprasīju, kuru tad īsti. Šāds pēkšņš iebrukums lauku idillē zirgu pārsteidza nesagatavotu, tas norāvās un taisnā diegā diedza uz Daugavas pusi. Peldēties, iespējams. To es zirgam arī nepajautāju...Mūsu sunene to uztvēra kā uzaicinājumu skriet līdzi. Es arī būtu skrējusi līdzi, ja es būtu suns. Jautri taču, vai ne? Bet mums tajā brīdī nebija līdz jautrībai. Fiksi sadalījām pienākumus - es ķeru suni (zirgs man bija nedaudz par lielu) bet vīrs skriet meklēt zirga saimnieku, lai paziņotu par zirgu, kas skrien peldēties. Visā šajā jampadracī piemirsām vienu faktu, ka vīra komunicēšanas spējas latviešu mēlē ir visai ierobežotas, bet cilvēks centās un darīja, ko varēja. Es tikai tā no tāluma redzēju savu cienīto sirsnīgi žestikulējot un saucot "Brīvības zirgs, brīvības zirgs!!!". Zirga saimnieks tikai nosmējās, un pārbiedēto zirgu-filozofu ātri vien dabūja rokā. Nezinu, kā ir ar pašu zirga saimnieku, bet mēs šo galopu pa lauku pļavu un neortodoksāli-radošu latviešu valodas pielietojumu atceramies vēl tagad.
Un kā tad es izmantoju šo jauniegūto brīvību? Pilnīgi un galīgi nepareizi, nekonstruktīvi un neproduktīvi:) Guļu līdz pusdesmitiem dienā: tāda īslaicīga ēnveidīga noslīdēšana mājinieku priekšā sešos no rīta, brokastis gatavojot, un bērnus uz skolu/dārziņu palaižot, pie pilnīgas pamošanās nav pieskaitāma, jo es drīz pēc augstākminētajām aktivitātēm liekos atkal uz auss. Iespējams, ka ar laiku izstrādāšu citu dienas režīmu, jo ir jāsāk šķirot, ko sūtīsim uz jauno mājvietu, un kas ir jānorealizē tepat uz vietas.
Esam atvadījušies no abām mūsu mašīnām, un patreiz izlīdzamies ar īres auto. Pēkšņi jūtu manas Hondas CRV trūkumu, jo īres auto ir tik zema grīda, salīdzinot ar manu auto. Ak, Tuvo Austrumu labumi, kā jūs spējat cilvēku korumpēt un izlutināt:):)
Bildes pievienoju tīri sentimenta pēc. Šie spēkrati mums ir godam kalpojuši vairākus gadus. Atā, mūsu zirgi, lai jums saudzīgi jaunie īpašnieki. Ar manu Hondu ir vēl ciešākas saiknes, jo es to savā īpašumā pārņēmu, no kādas manas pensijā aizgājušas kolēģes-bibliotekāres, kas tagad sildās Meksikas saulītē, cervezu malkojot. Lai dzīvo bibliotekāri, kam izdodas piepildīt savus sapņus!
Esmu kļuvusi arī par divām šujmašīnām "nabagāka", bet tās ir pozitīvas izmaiņas. Un tā, no trases ir nogājis mans Bernina 800DL overloks un Brother 2340 koverloks. Atā, draugi - lai jums jaukas jaunās īpašnieces.
Palicēju komanda - Bernina B580, Pfaff Ambition 1.0 un Bernina 1300 MDC overloks-koverloks vienā. Un tālāk seko pavisam neglamūrīgi skati no mana novārtā pamestā rokdarbu kaktiņa.
Bernina B580 ūbermašīna, kas prot gan izšūt, gan vienkāršu vīli sašūt. Smieklīgi, bet tas visā mūsu sūtāmo manto sarakstā ir visdārgākais objekts, un līdz ar to, tas arī pienācīgi jāapdrošina, ja nu gadījumā kravai gadās kaut kur Javas jūrā netīšām ievelties. Pfēē, pipari man uz mēles, un īkšķus turēšu, lai nekas tāds neatgadās.
Pievienoju arī mana relatīvi jaunā IKEA darba galda plus plauktu bildi. Lai gan nokrāmēts līdz bomziskai nekārtībai, tik un tā skandināviski uzticami funkcionāls. Tas arī ceļos uz Džakartu.
Pfaff Ambition 1.0 jeb Rozpfafiņš - joprojām mana šujmašīna Numur Viens. Bez tā nu nekādīgi un nekur es nekustēšu:)
Un komplimentārā bardaka bilde ar viegli noputējušiem aizkariem. Zaļā kleita ir nepabeigta Feliz kleitas versija manai mazākajai meitai. Kleitu biju domāts pabeigt vēl līdz Svētā Patrika dienai, bet dzīve izspēlēja to nesmuko kārti, kad kāds zvans paziņo par pārtrauktu dzīves ritējumu, un jāmetās lidmašīnā iekšā, lai tur lūzt vai plīst. Ar to arī izskaidrojama man īslaicīgā vizīte Latvijā plus Abakhāna apmeklējums pavisam nesen. Esmu par vienu vecāku nabagāka, un nē, Mātes dienā man vēl ir ko apsveikt...
Bet nu vēl par bardaku uz mana galda - ja jums šķiet, ka esat tur saskatījuši kādu apakšveļas izstrādājumu, tad viss ir pareizi. Esmu metusies apakšveļas šūšanas piedzīvojumā, un tas baltais ir krūšturis manai vecākajai meitai (nu mani gan mana tvīne nolinčos par šādu apakšdzīves publiskošanu). Izrādās, nekas nav nepaveicams un neiespējams, un arī apakšveļu var šūt pats. Par to, kā man iet šajā lauciņā - to be continued...
Un tās rõzīgi puķainās ir blūmerstila apenītes, kas ir brīnišķīgas kā buduāra apģērbs. Šuvu sev, bet tās man nocopēja lielā meita, un, ko tur liegties, viņai arī daudz, daudz labāk (lasīt - brīvāk:) izskatās:)
Nu kas tad vēl. Jā, beidzot varu lasīt bez sirdsapziņas pārmetumiem un bez nākamajā rītā no miega trūkuma aizpampušām acīm. Lasīt, kamēr dibens uz dīvāna guļot paliek stīvs un acis sāk šķielēt. Patreiz rauju caur visām tām grāmatām, ko esmu paņēmusi no manas nu jau bijušās darba vietas. It īpaši centīgi lasu tās, kuras ceļojušas no mūsu bibliotēkas galvenās mītnes Vašingtonā, jo tām ir īsāki lasīšanas termiņi. Vīrs man visu laiku uzmācas ar savu Vonnegūta kolekciju, jo tā, iespējams, neizietu Indonēzijas cenzūrai cauri.
Un varu skatīties visus seriālus/filmas pēc kārtas, kamēr nelabi paliek. Patreiz esmu iekritusi Orphan Black , Mister Selfridge un Endeavour pasaulē.
Skriet gan kļūst aizvien grūtāk, un aizvakar šķita, ka gals būs klāt. Vīrs uz manu ārkārtīgi sarkano ģīmi pēc šāda neprāta 34 grādu karstumā tikai līdzjūtīgi noskatījās un nogrozīja galvu.
Ko lai vēl šim savārstījumam piemetu klāt? Ā, dikti priecājos par lielās meitas Turcijas braucienu, kur viņai kopā ar citiem klasesbiedriem bija iespēja piedalīties Space Camp Turkey . Bērns pārbrauca tik enerģiski uzlādēts, ka mēs vienkārši nevarējām nepriecāties līdz. Par pašu Space Camp Turkey varat lasīt šeit. Nobeigumā pievienoju bildi no lidojuma simulatora, kur skolēniem bija iespēja izbaudīt, kā tad tas īsti ir - vadīt šādu kosmosa kuģi. Eh, būtu es mecenāts ar sakariem ar NASA, es Latvijā arī kaut ko līdzīgu uzriktētu...
.JPG)
.jpg)
Žēl no tadām mašīnam atvadīties... man skumīgi bija, kad uz nedēļu savu mašīnu DUB lidostā atstāju, kamēr uz LV aizlidoju... paņēmu mašīnu no draugiem tur un bija sajūta, ka uz grīdas apsēžos :D
AtbildētDzēstPatika man par to Brīvības Zirgu, labais... man bērni ar reizēm latviski tādus brīnumus izsaka, ka jāņem rokā zīmulis un ātri vien jāpieraksta...
Tev nu gan bija jauka šujmašīnu kolekcija... nav žēl atvadīties???
un lai jums Dieva Svētība jaunajā dzīvē, gaidīsim ziņas
No mašīnām bija žēl atvadīties, tas tiesa, bet tagad jau sākam skatīties, ko un kā varētu iegādāties Džakartā - kas ir piemērots turienes braukšanas apstākļiem un mentalitātei.Un ar šujmašīnām sapratu, ka visas līdzi nepaņemšu, tāpēc divu dažādu funkciju pildošu mašīnu vietā iegādājos vienu, kas (vismaz pēc idejas:) pilda abas funkcijas. Var jau būt, ka nožēlošu, bet nu cerams, ka viss aizies kā smērēts.
DzēstSasmēju par brīvības zirgu. Man pat acu priekšā nozibēja saimnieks, kaut zirgu Lielvārdes pusē daudz... bet Daugavas tuvums izslēdza lielāko daļu no iespējamajiem kandidātiem :) Tās mantas... es esmu tā ieaugusi mantās, ka nesaprotu, kā lai izkrāmē vienu istabu, lai varētu pārlīmēt tapetes :D tagad nokaunos un ķeros pie cerības, ka ja citi spēj mainīt valsti, nevarētu būt tik traki pārcelties uz blakus istabu...hihihi.
AtbildētDzēstVeiksmes pārmaiņu procesā!
Un paldies par jauniem seriālu nosaukumiem!
Jā, tas zirgs ar visu mietiņu un saimnieku bija tā Daugavai tuvāk, cik nu es atceros:) Un par to ieaugšanu mantās - man tagad katra diena, mantas pamazām šķirojot, kā pliķis sejā un nesmuks atgādinājums par manu žurkas dabu. Ceru, ka no tā visa kaut ko likšu aiz auss, un nākotnē tik traki nekrāšu mantību:)
DzēstSeriāli labi. Lai arī Tev iet pie sirds!
Stāsts par Brīvības zirgu - super! Es arī smējos (citiem traucējot skatīties hokeju:)). Ne tikai sižets labs, bet arī Tavs rakstīšanas talants izbaudāms visā pilnībā.
AtbildētDzēstPaldies, paldies:) Un cik saprotu, tad hokejs patreiz LV rullē!
DzēstKolosāli. Lasu un brīnos - jauna dzīve, jauna vide, jauna valsts. Atkal eksotiku varēšu baudīt Tavā blogā. Bet par mantu šķirošanu, kā spēsi visu sašķirot un no daudz kā atvadīties? Tāpēc brīnos. Es pēc dabas ar pamatīgs žurkulēns, man būtu žēl no vismazākā nieka šķirites. :)
AtbildētDzēst