Sarkana Biete

Vai var apreibt no rīta kafijas? Savā vārda dienā noteiki var. Man visu rītu ir tāda "pāris centimetrus virs zemes" sajūta. Nē, man nekas mega liels nav uzdāvināts, un arī pie gultas mani nesagaidīja smaržojošs rožu pušķis. Esmu mājās pilnīgi viena, jo visi pārejie jau agri no rīta ir "izbiruši" pa darbiem un skolām. Svētdienas rīta cēliens man ir pats mīļākais, jo šo vientulību izbaudu kā tādu dziļu ieelpu pirms trakā nedēļas skrējiena. Parasti cenšos kaut ko uz priekšu pakustināt rokdarbu jomā, bet šodien baudu savu vārda dienas gaviļnieces statusu, un dzeru kafiju vai divas, vai pat trīs un četras, ja man tā tiks:)

Un tā:

Sveiciens visām, visām ILZĒM šajos ļoti svarīgajos, uzdrošināšos pat teikt, starptautiskajos svētkos!

Lai suminātas ILZES visur -

Tieši tāds tituls man pienākas šīs nedēļas nogalē. Jau ceturtdienas rītā sapratu, ka man nepietiks pulvera pēdējai darba nedēļas dienai, un bez sirdsapziņas pārmetumiem paliku mājās ārstēt slimo vēderu. Mēs abas ar mazo jaunkundzi esam pārvedušas nelielus "suvenīrus" no Indijas, apakšējo gremošanas ešalonu traucējumu formā. Man tas ir nedaudz vieglākā formā, bet mazo jaunkundzi šī liga vajā jau vairākas nedēļas. Visādi citādi bērns gan iet kā atspere. Dakteris veica nepieciešamās analīzes, nogrozīja galvu un teica, ka tas viņa praksē neesot pirmais Delhi Belly (latviešu mēlē to varētu saukt par Deli punci:) gadījums, un viss pāriešot pats no sevis. Turpat pie Delhi Belly formulējuma izlasīju, ka Meksikā šo pašu ķezu sauc par Montezuma's Revenge (Montezumas atriebība). Jep, arī tāda man ir bijusi - nav ko dzert svaigi spiestas sulas Cozumel pludmales kafejnīcā:)

Ko sadarīt, kad esi slims, bet ne tik ļoti, lai vaidēdams gulētu gultā, un ar trīcošu roku sniegtos pēc ūdens glāzes. Uz rokdarbiem man prāts nenesās, tāpēc ķēros pie grāmatām un TV. Izrāvu cauri vienu Amēlijas Notombas grāmatu, noskatījos visu Parade's End, pirmās divas sērijas no Murdoch Mysteries 6.sezonas, un Elementary pirmās divas sērijas, piedevām.

Vārdu sakot, pilnīga un absolūta dekadence. Ne cilpiņa iztamborēta, ne šujmašīnas pedālis darbināts. Šujmašīnas vāka pacelšana un šujmašīnas ieslēgšana, lai pārliecinātos, vai tā vēl darbojas, laikam neskaitās:)

Nu bet atpakaļ pie mana nedēļas nogales izklaides repertuāra. Pie Amēlijas Notombas spalvas mākslas nepakavēšos. Teikšu tikai to, ka mani viņas rakstītais aizķēra (izlasīju Bailes un Trīsas angļu valodā), un es lasīšu vēl kaut ko no viņas rakstītā. Tas ir, ja mana lielā meita visžēlīgi aizdos savai māmiņai savu veco Kindle. Kuru A. Notombas grāmatu jūs ieteiktu?

Par Parade's End - lai gan neesmu cumberb**ch, atzīšos, ka F.M.Forda darba ekranizējumā Benedikts K. man tīri vai patika. Cik nu var patikt pasauss angļu aristokrāts, kurš ietiepīgi turās pie monogāmijas principa, kaut skaidri zin, ka sieva krāpj. Rebekas H. atveidotā Silvija jau bija pavisam kas cits - sulīga un ar "rozīnītēm". Es viņas varoni tā arī līdz galam neienīdu, jo, kā gan var ienīst sievieti, kurai ir šādi tērpi:):)







Bet ja nopietni, tad gabals ir visai baudāms. Iesaku:)

Un patinot vēstures rulli nedaudz atpakaļ, mēs, turpat mūsu viesistabā, televīzijas ekrānam piepalīdzot, nokļuvām Toronto, Kanādā, kur ārkārtīgi apzinīgais, jezuītu audzinātais un gudrais detektīvs Mērdoks mēģina artisināt kārtējo slepkavības mīklu. Perfekta izklaide piektdienas vakaram, kad netīk nekas smags un pārāk dziļš. Ak, un nevar taču neminēt, ka arī tur ir skaistas dāmas un tērpi, un pāris, kas dabonas/nedabonas :)





Un pieturoties pie detektīvu tematikas, noskatījāmies arī pāris epizodes no Elementary. Pagaidām vēl sprieduma nav, bet garšo pēc vēl.



Kad acis un ausis jau bija pārgurušas, braucām izvēdināt galvas pie zilajiem ūdeņiem Katāras pašā ziemeļgalā.

Neliela fotoreportāža:










Visiem pa virtuālai turku kafijas tasei! Lai jauka šī svētdiena!

...noteikti izklausās tikpat absurdi kā maigais Halapeno pipars vai sniegs Floridā. Nezinu, kā tas ir Latvijas augstskolu bibiliotēkās, bet pie mums stress ciemojas katra semestra sākumā. Pavisam cits stress sāk dzenāt studentus pie semestra beigām, bet tas uz bibliotēkas darbiniekiem tik lielu iespaidu neatstāj. Es te vairāk par to posmu, kad ļoti kompaktā laika periodā bibliotēkas personālam ir jāsagatavo papildmateriāli katram mācību priekšmetam. Viss jau būtu vienkārši, ja par nepieciešamo materiālu iegādi mūs cienījamie profesori brīdinātu savlaicīgi. Ir jau arī mums savi vietējie resursi, bet ja gadās kāda grāmata, kurai jāceļo no tālās ASV, un pie tam vēl neskartai jāiziet cauri cenzūras koridoriem, tad cerība to saņemt laicīgi reizēm līdzinās nullei. It sevišķi, ja grāmatas nosaukumā kombinēti tādi jēdzieni kā "cilvēktiesības" un "islams" vai, Dies' nedod, kāds iedomājies papētīt viena dzimuma indivīdu savstarpējās jūtas islama kontekstā. Kādas mūsu literatūras profesores iekāroto noveli ar ļoti lakonisko nosaukumu "F**k", es jau vispār vairs neceru ieraudzīt. Šis raksts nav par cenzūru, bet tai noteikti ir sava ietekme arī mūsu ikdienā, un es pie tā jau esmu pieradusi. Piemēram, lai publicētu šo rakstu, es savu interenta pieslēgumu pārslēdzu uz virtuālo privāto tīklu, lai "lielajam brālim" neienāktu prātā palasīt manu blogu ar Google tulkotāja palīdzību...

Cenzūrai reizēm ir arī savi pozitīvi balskuprodukti. Piemēram, man nav jāizplūst izskaidrojošās runās, vai fiksi aiz rokas savs bērns jārauj prom no kārtējā avīžstenda, kur uz žurnāla vāka gozējas kāda plika dāma visai divdomīgā pozā. Ja arī kāds plikums pie mums iemanās iesprukt, cenzūras darboņi tos ļoti rūpīgi aizkrāso ar melnu flomasteru. Vienmēr esmu brīnījusies, kāds varētu izklausīties "melnā flomastera" jautājums cenzūras darbinieka darba intervijā...vai jūs protat vilkt paralēlas svītras ar melnu flomasteru?

Un kas tad notiek rokdarbu jomā? Kad darbā viss šķiet tāds pārlieku sarežģīts, rokdarbu izvēlē roka sniedzas pēc kaut kā pavisam vienkārša. Šoreiz paķēru tamboradatu un dziju pārpalikumus, un ļāvos Vecmāmiņkvadrātiņ burvībai. Doma (nevis plāns, jo es taču neko netaisos plānot:) lidinās ap sedziņu mazās jaunkundzes gultiņai, kurā viņa nemaz neguļ. Naivi ceru, ka kaut kādā veidā ar jauno segu, un vēl pāris gulētiešanas rituāla atribūtiem, mūsu divarpusgadniece beidzot spēs novērtēt savu gultu.




Un te man arī jautājums divi jautājumi visām čaklajām tamboradatas valdniecēm - kādā veidā tā smuki un nemanāmi šajā kvadrātā var pāriet no vienas krāsas dzijas uz nākamo? Vai tiešām visi šie diegu gali pēc tam katrs atsevišķi jāievelk? Jeb ir kāds triks - štiks, kā to izdarīt jau tamborēšanas procesā?

Un kādā veidā glīši visus šos kvadrātiņus pēc tam savienot, lai veidojas kaut kas segai līdzīgs?

Intereses pēc papētīju, ko tad vēl, bez ierastajām darbmācībstundas čībām, cilvēki no šiem kavdrātiņiem veido. Šeit pāris idejas.



Varbūt kleitas?






Pūcītes

Putnu būrītis


Svārki


Pat nezinu, kā lai dēvē šo:)


Sienas dekors


Interjers

Un kādi ir jūsu Vecmāmiņkvadrātprojekti?

Ja esmu visas pretendentes pareizi piefiksējusi, tad nu tāda izskatās puķzābaku kārotāju liste:

1. Ilze
2. Zizii
3. Žē
4. Hela
5. Dabasmamma

Paļaujos uz random.org objektivitāti, ievadu dotos parametrus, un man sanāk:

Šorīt pamodos ar spilvendrānas atstātiem nospiedumiem sejā, un sapratu, ka esmu aizgulējusies!!! Tāpēc izlozes laiks tiek pārcelts uz vakarpusi, kad būšu nopelnījusi pāris naudas vienības. Vārdu sakot - pacietību, dārgās dāmas! Viss notiks!

Man nu arī reiz ir sanācis kā tai nabaga pīlei šai dziesmiņā.


Laikam tas būs noticis kaut kādu traku jaunībsatmiņu iespaidā (kaut kā "aizklausījos" Garbage mūziku), bet man nu tik ļoti, ļoti sagribējās Dr. Martens zābakus, ka es pie tādiem arī tiku. Un, tāpat ka nabaga pīlei, man vīnogas (zābaki) nemaz negaršoja (neder).



Te arī noderētu pastāts un atgādinājums trīsreiz pārliecināties, vai pērkat pareizā izmēra apavus. Es kaut kā ļoti pavirši uzmetu acis, un ieraudzījusi savu 8 (pēc ASV sistēmas) izmēru, priecīgi spiedu "Pērc nost" pogu, un svilpodama gaidīju savus puķainos zābakus.

Zābaki atceļoja, un jau atverot kasti es sapratu, ka kaut kas ir trubā. Izrādījās, ka tomēr esmu nopirkusi 8. izmēra zābakus, tikai tas astotnieks ir pēc Anglijas nevis ASV mērījumiem. Rezultātā - man dzīvojamās istabas vidū sēž varen smuki 42. izmēra (pēc Eiropas standartiem) puķaini zābaki. Sēž un gaida, kad kāds, vai nu uzaudzēs lielāku pēdu, vai arī kāds no maniem lasītājiem tādus iekāros.



Zābaki gaida, lūdzu ņemiet! Vienīgais, ko es prasu, ir pasta izdevumu segšana. Un arī tas ir diskutējams:)Ja tas ir sarežģīti tagad un tūlīt, varam tikties pie saldējuma kokteiļa kaut kur Rīgas parkā un visu nokārtot. Ja papētīsiet manu Jaunā Gada domu un vēlmju Wordle burbuli kādā no maniem iepriekšējiem rakstiem, tad pamanīsiet tādu frāzi kā "MazākKrāmu", un zābaki, kas man neder, un sēž istabas pa vidū, drīz vien draud par tādiem pārvērsties:)



Domāju, ka ar vilnas zeķi šos zābakus varētu nēsāt arī kāda 40. vai 41. izmēra pēdiņīpašniece. Man jau pašai bija kārdinājums zābakus (man ir 39. izmērs) paturēt, bet vilnas zeķes mums te tuksnesī nav aktuālas.

Zābaki ir pilnīgi jauni, un ceļos savā oriģinālkastē. Ja ir interese, komentējiet:)

P.S. Bildes no telefona - mūsu jauno ģimenes fotokameru šodien testē lielā meita, un Nikons patreiz lādē savu bateriju.

P.S.1. Šiem zabakiem oficiālais nosaukums ir "Dr Martens 1460 Victorian Flowers Black Canvas Womens Boots", ja vēlaties ko vairāk papētīt interneta dzīlēs.

P.S.2. Augstākminēto saldējuma kokteili malkosim vasarā, jo patreiz atrodos diezgan patālu no Rīgas parkiem:)

Papildinājums:

Šis piedāvājums ir spēkā līdz 14.janvāra 23.59 pēc Latvijas laika. 

Arī līdz mūsu pusei reizēm nonāk pasta sūtījumi. Lai nu ko, bet pacietību un paļaušanos uz kaut kādiem augstākstāvošiem spēkiem beduīnu pasts man ir iemācījis. Šeit viss notiek nesteidzoties - valsts iestādes, pastu un bankas ieskaitot, strādā līdz aptuveni divpadsmitiem - vieniem dienā. Par cilvēku labsajūtu te rūpējas - lai nu neviens tā īpaši nepārstrādājas, tā teikt. Šis burvīgais saīsinātais darba laiks gan neattiecas uz visādiem te viesstrādniekiem, kas niekojās ar māju, skolu, debesskrāpju, jaunu lidostu būvēšanu, apkalpo cilvēkus restorānos, skrien ar šīberiem pa slimnīcu koridoriem vai arī sēž bibliotēkā līdz pusnaktij. Fui, kaut kāds nesmuki sarkastisks man sanāca šī ieraksta sākums...piedodiet...

Bet nu par jauko:) Ir, ir, klāt ir mana rūķu dāvana no tālās Latvijas! Konkrētāk, no Gintas, kuras naskie pirksktiņi veido burvīgus filca izstrādājumus. Paskat, kas pie manis ir atceļojis:)



Pati Ginta saka, ka lācēns pa ceļam esot apsnidzis. Tas noteikti būs noticis vēl kaut kur Eiropā, pirms iekāpšanas lidmašīnā, jo pie mums joprojām plusos.

Vai nav jauks lāčuks! Es jau kādu labu laiku esmu Gintas Bonbonbodes bloga sekotājos, un man vienmēr ir patikuši viņas filigrānie filca darinājumi. Tagad arī man ir ticis viens mīļums. Atzīšos, es pagaidām to sargāju no manas mazās jaunkundzes roķelēm. Vakardien pat, lācēns (vārda gan tam vēl nav) sēdās ar mani mašīnā, brauca līdzi uz darbu un asistēja man steidzami darāmos darbos.




Laikam jau tā grāmatu padarīšana lāčukam ir iepatikusies, jo arī mājās viņš visai fiksi uzmeklēja sev piemērotu lasāmvielu. Amēlija Notomba oriģinālvalodā viņam ne visai gāja pie sirds. Stāsts par leduslācēnu Illi jau bija pavisam cita lieta - savējais taču:)


Par draugu trūkumu arī lācēnam nav jāsūdzās. Lāčuku uz tējas tasi uzaicināja mūsu pašu mājas Mjau, un tālākais jau, kā saka, ir vēsture:)



Liels paldies Gintai par burvīgo dāvanu un Inesei par šīs rūķošanās kūrēšanu!

Izklausās pēc kaut kādas "Anonīmo Lūriķu" biedrības uzrunas, bet patiesībā tas ir uzaicinājums visiem maniem jaukajiem bloga lasītājiem. Īsti nezinu, vai Blogeris piedāvā tādu iespēju, kur bloga autors var automātiski pierakstīties visu savu sekotāju blogu lasītājos. Vismaz es par tādu nezinu. Vārdu sakot - vēlos lasīt arī jūsu blogus. Ja to jau nedaru, un jums pret šādu sekošanu nav iebildumu, tepat komentāros par to man ziņojiet.

Šāda vēlme nekādi nav saistīta ar kaut kādu manu reitingu celšanu. Man par to principā ir viens pīpis. Mani vairāk interesē, ko tie mazie foto kvadrātiņi sekotāju slejā dara un domā. Vai cep kūkas, bildē smukas ainavas, audzina bērnus, rūpējas par dabu, analizē un mēģina saskatīt jēgu politiķu runās, ada zeķes, vai vienkārši dzīvo nost.

Uz tādas pašas nots arī gribēju parunāt par Jaunā Gada plāniem. Mans pirmais un vislielākais plāna punkts IR...


Ir jau, ir jau arī man kaut kādas vīzijas, vēlmes un vienkārši "must do" lietas. Bērna zobārsta vizītes pieraksts, piemēram, vai arī maza ceļojumā ņemamo higiēnas priekšmetu liste, lai zobi nav ar pirkstu jātīra. Es te vairāk par tiem kārtīgā 1, 2, 3  secībā sarakstītajiem plāniem, kuriem ir tendence cilvēku lieku reizi iepazīstināt ar stresu par kaut ko neizdarītu, nepaspētu, garām palaistu. Plānu vietā es vienkārši palaižu domas gaisā un ielieku Wordle burbulī. Tāds nu izskatās mans domu burbulis Čūskīgajā gadā:





Uznāca arī vēlme atdzīvināt savu Twitter - i. Līdz šim to izmantoju tikai, lai sekotu citu darbībām. Tagad arī es šo tur iemetīšu. Pievienoju to sava bloga labajā pusē.

Rīt pastāstīšu par divām burvīgām rūķu dāvanām:)

...jeb varēju šo ierakstu atstāt arī bez virsraksta. Sāku rakstīt par ceļošanu un fotografēšanu, bet domu gājiens  aizslīdēja nedaudz citā virzienā. Pa vidu vēl klēpjdatoram "nomira" baterija un mazajai piemetās caureja. Piedodiet, ka tik haotiski šovakar...

Šis nebūs nekāds pamācošais ieraksts par to, kādas ekspozīcijas, kadrējumus utt. labāk izvēlēties ceļojot utt. Drīzāk gan pārdomas par to, vai vienmēr un visur ir līdzi jāstiepj spoguļkamera (ja tāda ir) un trīskājis. Kurā brīdī ģimenes fotogrāfs sāk atpalikt no visiem pārējiem, jo ir jāstutē/jāriktē fotoekipējums, lai iemūžinātu TO kadru? Un kurā brīdī tas pats fotogrāfs aizmirst apstāties, un uz visu apkārtnotiekošo paskatīties ar savām acīm, nevis caur kameras attēla meklētājlodziņu. Atzīstos, ka man tā ir gadījies ne vienu reizi vien...

Nepārprotiet, man ļoti patīk mana Nikon D70s spoguļkamera, kas man uzticīgi ceļo visur līdzi jau no 2006.gada. Es to sargāju kā savu acuraugu. Reizēm pat tik ļoti sargāju no smiltīm, lietus, zagļiem u.c. nevēlamiem elementiem, ka gadās palaist garām kaut ko ļoti svarīgu - smilšu sviešanas sacensības, piemēram:)

Reizēm visu bremzē spoguļkameras gabarīti, jo to tā vienkārši kabatā vai rokassomiņā neiebāzīsi. Ko darīt, ja fotografēt tik un tā gribās (tā jau laikam ir diagnoze), telefonbilžu kvalitāte neapmierina, bet spoguļkamera ir par lielu?

Arī šī pēdējā brauciena laikā šad tad sevi pieķēru pie domas, ka derētu kaut kas vieglāks.

Vai vispār ir tāds kompromisa variants, kur laimīgs justos ģimenes fotoentuziasts, un pie bildēšanas tiktu arī pārējie ģimenes locekļi? Izskatās, ka mums ir cerība. Pēc nopietnām pārdomām, diskusijām un tirgus izpētes, esam tikuši pie ģimenes kameras Canon Powershot SX260 HS veidolā. Es biju pirmā, kas tika pie šīs kameras izmēģināšanas. Visas bildes ir bez pēcapstrādes - vārdu sakot, tīra manta pa taisno no kameras:





Tuvplāni - bildēti tepat mūsu ciematiņā. Ūdens smidzinātāju bildējot, nedaudz paspēlējos ar slēdža ātrumu.




Spēle ar krāsu piesātinājumu  - viens no šīs kameras režīmiem ir "Live", kur turpat displejā var pieregulēt krāsu instensitāti un vēl šo to.


Bildes iekštelpās. Tas man vienmēr ir bijis klupšanas akmens. Kanons, manuprāt, ir sabildējis diezgan pieņemami.



Iespiedu kameru cienītajam rokā, un teicu, lai testē. Kāds tur brīnums, ka man Pikasā ieripoja šāda bilde:)



Un te vēl viens nopietns tests - kustīgi bērni un dzīvnieki.


Bildes pa braucošas mašīnas (diezgan netīru) logu. Paskat, paskat, kas pie mums drīzumā būs! Un ne jau par karuseli es te priecājos:)







Tuksneša skati

Un nobeigumā nedaudz padraiskojos ar Canon Powershot "color select" opciju.



Darbojoties ar "color swap", man gan sanāca kaut kas neizprotams - mūsu džipiņš pārtapa par kaut kādu nākotnes transporta līdzekli no zinātniskās fantastikas.


Ak, eglīte, ak , eglīte, cik sārtas tavas skujas...

Spriedums - izskatās, ka mēs ar jauno kameru visi būsim draugi, jo tā piedāvā ļoti pat pieņemamas kvalitātes bildes visparastākajā "auto" režīmā, kā arī vairākus citus režīmus, kas ļauj izpausties radoši.

Vai es savu spoguļkameru nolikšu plauktiņā? Nē, nekādā gadījumā:)

Un kā ir ar jums? Vai jums ir izdevies atrast savu ideālo kameru? Kurš jūsu ģimenē ir dezignētais fotogrāfs?

P.S. Paldies jums visām par jaukajiem komentāriem pie iepriekšējā raksta!