Sarkana Biete

Jūsu negaidīti lielā atsaucība un ļoti dažādā Ziemassvētku filozofija iepriekšējā raksta komentāros man bija kā jaunas enerģijas un pozitīva lādiņa piešprice. Liels jums paldies visām!

Es ar galvu māju līdzi visiem jūsu komentāriem, jo katrā no tiem mani kaut kas uzrunāja, lika uz lietu būtību paskatīties no kādas pavisam aizmirstas vai līdz šim neatklātas puses. Varbūt es izklausos pēc nedroša un bikla bērna, kuram šādos lielos jautājumos ir nepieciešama kaut kāda viedokļu vai pieņēmumu validācija, bet jūsu teiktais, vai arī kaut vai pats fakts, ka jums tomēr bija ko teikt, mani tomēr pārliecināja, ka neesmu gluži viena savās domās. Vai varu jums vēlreiz teikt paldies?:) Nu tad vēlreiz pateicos!:)


Es pat tik ļoti sapurinājos, ka ķēros pie dokumentu sakārtošanas, ar pozitīvu skatu uz briestošajām pārmaiņām tuvākajā nākotnē. To, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, es jau svinīgi ziņoju kādā no iepriekšējiem rakstiem, bet nekas konkrētāk vēl joprojām nav zināms. Varu tikai pačukstēt, ka janvāra otrajā pusē visa mūsu banda pāris dienas ganīsies kaut kur šajā reģionā:



Cimdi, zeķes, zābaciņi jau tiek pamazām pucēti un uzfrišināti...Vispār jau bija piemirsies, cik tomēr nopietns viss šis ziemapģērba koncepts ir.

Un tādas izskatās manas ģimenes svarīgāko dokumentu jaunās mājas. Nav pārliecības, vai šī kaste ir ugunsnedroša, bet par pašas "viss pie vienas vietas vienā vietā" idejas realizāciju man ir liels prieks. Ceru, ka vairāk nedzirdēšu ģimenes locekļu izmisīgos saucienus :"Kur ir mana pase, aviobiļetes, zobārsta pierakstu karte utt.?"




Un jau jau pār mājām runājam, tad šogad esam tikuši pie ļoti skaistas piparkūku mājas - pašu dekorētas. Man ir smagas aizdomas, ka dažus no būvmateriāliem/dekorācijām, mūsu dizaineru brigādes jaunākā locekle paspēja aplaizīt vēl pirms pašas dekorēšanas:)





Nu re, laikam tik bezcerīgs mans Ziemassvētku blūzu gadījums nemaz nav:) Ai, ko nu es te tiepjos - patīk jau arī man saņemt dāvanas. Jo īpaši jau tās, kur dāvinātājs ir visu gadu uzmanīgi klausījies, sadzirdējis, un resursu iespēju robežās kaut ko no manām iecerēm realizējis. Kamēr mana pati galvenā dāvana (svarīga tā noteikti liksies tikai man - labi, jau labi, atzīšos - man nav rokas pulksteņa:) vēl joprojām ceļo, es priecājos par šīm grāmatām:



Un arī meitenes priecājas:





Un visai manai burkšķēsanai pa vidu, mans cienītais mierīgā garā labo saplīsušās Ziemassvētku eglītes mantiņas - tā pavisam klusi, klusi...Eh, nokaunos par savu purpināšanu, un priecājos, ka man apkārt tomēr ir mani mīļie:)



Jaunais Gads būšot Zirga gads, vai ne? Nezinu, vai tas kāds neapzināts strāvojums, bet pilnīgi netīšām kā divas no decembra grāmatām esmu izvēlējusies grāmatas, kur sastopami zirgi:

Marka Helprina "Winter's Tale", kur viens no galvenajiem varoņiem ir balts un brīnumains zirgs, un Marijas Stjuartes "Air Above the Ground".





Un kā jums iet ar iesildīšanos Jauno Zirga Gadu gaidot?

P.S. Winter's Tale gribu izlasīt vēl pirms filmas iznākšanas, kas būs pavisam drīz.

Nezinu, vai mana sirds ir sarāvusies par trīs izmēriem, bet šogad ir tāda sajūta, ka misters Grinčs man ir kāds attāls radinieks. Nu nevarēju es ielekt svētku sajūtā tā uz visiem 100% - ar vai bez piparkūkām. Vispār arī piparkūkas šogad neizcepu - nu Grinčs kas Grinčs, ka es jums saku:) Par ko tad es te sūdzos. Par to pašu nelaimīgo komercializāciju cilvēku prātos un Ziemassvētku vecīša maisā jau laikam. It sevišķi, kad tā jau ir iezagusies pašmājās, un draugi Ziemassvētkus bez apdāvināšanas vairs neuzskata par Ziemassvētkiem...Un kā tad tu dāvanas nepirksi, ja ļoti abi zini, ka draugi no savas puses tās tev liks zem eglītes.

Paši jau arī esam vainīgi (es un mana ģimene, ne jūs - cienījamie lasītāji:), ka arī bērnus apdāvinam tā sirsnīgāk šajā laikā. Vakar sēdēju lielajā istabā un purpināju zem bārdas, ka manā bērnībā zem eglītes palikta lelle bija augstākā dāvināšanas pilotāža, un neviens neiedomājās, ka varētu cerēt uz ko vairāk/lielāk/savādāk. Vispār šis vairāk/lielāk koncepts manā mazajā Ikšķiles bērnības dzīvoklītī nepastāvēja, un visi tāpat bija makten priecīgi.

Purpinu es tikai zem bārdas arī tāpēc, ka negribu saplacināt pārejo ģimenes locekļu prieku par šiem svētkiem. It sevišķi jau cienītā neviltoto prieku par gatavošanos, Ziemassvētku vecīša gaidīšanu un dāvanu saņemšanu...

Labi, esmu nedaudz pagaudojusi, un tagad varu jums jautāt, kā jūs tiekat (šeit varat izmantot citu darbības vārdu, atkarībā no sajūtām - baudīt, izbaudīt, varbūt pieciest? utt) galā ar Ziemassvētku laiku? Vai vienmēr tā no sirds to izjūtat? Kā rīkojaties dāvināšanas jautājumā, it sevišķi tad, kad kurpe spiež, bet radinieki un draugi ša ka tā kaut ko no jums (aka Ziemassvētku vecīša maisa) gaida?

Jau iepriekš pateicos par jūsu domām, pārdomām, jo šogad tiešām esmu kaut kur kaut ko pazaudējusi...Varbūt nākamgad vienkārši iešu ķekatās un vilkšu bluķi, lai atgrieztos pie tās tīrās Saulgriežu izjūtas bez supermārketiem Ziemassvētku rītā, kur plaukti izslaucīti kā karu vēstoši...



Bildes avots šeit

Doma apkopot Dohā gandrīz desmit pavadītos gadus man jau sen neliek miera - eto raz*
Laika ir palicis visai maz - eto dva*
Cerams, ka kādu tas izklaidēs vai informēs - eto tri*

* pilnīgi bezkaunīga Akuņina radītā literārā tēla Erasta Fandorina runas manierisma piesavināšanās no manas puses.  

Un tā - aiziet!

Congratulations on getting a job in ...Whooa?!

Lai kaut cik veiksmīgi apkopotu mūsu 9+ pavadītos gadus Dohā, piedāvāju nedaudz priekšvēstures. Neliegšos, ka arī man pašai būs interesanti vēl vienu reizi izstaigāt šo atmiņu taciņu.

Ir tālais 2003. gads, un mūsu vēl pavisam jaunā ģimene (divi lieli plus viens maziņš) ir pilnībā aptvērusi, ko tad īsti nozīmē situācija, kad augšas vairs negrib, un apakšas vairs nevar dzīvot pa vecam - proti, pēc LV likumdošanas, ārzemniekiem, tai skaitā arī  manam vīram, pēc noteikta LV nodzīvoto gadu skaita būtu no savas kabatas jāmaksā arī tā porcija ienākumu nodokļa, ko normālā situācijā Latvijas pilsoņiem nosegtu pats darba devējs. Lieki piebilst, ka ēst mums tik un tā gribējās, tāpēc sākām mest acis uz citiem ekonomiskiem reģioniem. Kā darba meklētāju duets, devāmies uz vienu no starptautisko skolu darba tirgiem Ņujorkā.

Pats pasākums jau ir apraksta cienīgs, jo visa "zirgu mīšana" notika Grand Hyatt viesnīcā, pašā Manhetenas sirdī. No pašas Manhetenas neko īpaši izbaudīt tā arī nepaspējām, jo darba meklēšana ir ļoti intensīva, un norit vairākās dienas. Pat fotografēšanai īsti nebija laika. Kaut kur virtuālajā telpā ganās bildes ar no viesnīcas 17. stāva fotografētajām Ņujorkas dzelteno taksometru muguriņām, bet tagad uz sitiena nevaru pat tās (bildes nevis taksometru muguras:) atrast...

Darba meklēšanas - došanas mehānisms ir visai vienkāršs - starpnieks (mūsu gadījumā tā bija International Schools Services organizācija) darbojas kā aģents - gan darba meklētājiem, gan darba devējiem. Abas puses iemaksā dalībnaudiņas, un viss notiek. Parasti tas norisinās viesnīcā vai konferenču centrā, kur kādā lielā telpā visi starptautisko skolu pārstāvji tiek sasēdināti pie galdiņiem, sarindotiem alfabēta kārtībā. Un alfabēts tur bija sakārtots: pats pirmais galdiņš piederēja kādai starptautiskajai skolai Afganistānā, un pats pēdejais bija atceļojies no tālās Zimbabves. Bija ļoti interesanti vērot, ap kuriem galdiņiem tad nu berzējās visvairāk interesentu, un kuru skolu pārstāvji garlaikoti šķirstīja līdzpaņemtos dokumentus. Starptautisko skolu apritē jau ir pazīstamas tādas dīvas kā Prāgas starptautiskā skola un citas iekārojamas dislokācijas vietas. Tur tad arī bija manāmas pašas garākās rindas. Pie katra darba devēja galdiņa ir piestiprināts saraksts ar darba piedāvājumiem. Piemēram - Bankokas starptautiskā skola meklē skolas medmāsu, mūzikas skolotāju un bibliotekāru. Reizēm gadās priecīgi satrauktam pieskriet pie kāda no galdiņiem, lai, rociņām nolaižoties, redzētu, kā skolas pārstāvis ar biezu flomasteru izsvītro iekāroto vakanci, jo tā ir svaigi aizpildīta. Dažiem palaimējas aizrunāt darbu jau iepriekš, jo darba meklētāju portfolio ar visiem pieteikumiem, CV un pārējo profesionālo dokumentāciju, darba devēji var apskatīt jau vairākus mēnešus pirms darba tirgus.

Darba tirgus ietvaros, skolas sniedz arī prezentācijas par pašu skolu un valsti kā tādu. Un te ir tā pati aina, kas pie galdiņiem. Dažas prezentāciju telpas ir pārpildītas, jo visus interesē dzīve Berlīnē vai Madridē, piemēram, bet dažām skolām ineteresentus nākas gandrīz vai vilkt aiz rokas. Atceros kādu Bahreinas skolas pārstāvi, kas, durvju ailē stāvēdams, kā mantru skandināja: "...nice school, on the beach!"

Mūsu potenciālās darba vietas otrās darba tirgus dienas beigās noreducējās uz Azerbaidžānas skolu, starptautisko skolu Londonā un Tjaņdziņas skolu Ķīnā. Londonas skolas pārstāvis mūs brīdināja, ka dzīvot jau mēs varēšot, bet nekādu lielo rocību lai jau nu negaidot - Londona paliek Londona. Ar Azerbaidžānas pārstāvi mums bija ļoti labs klikš, un ja Katāra nebūtu uzpeldējusi pie apvāršņa, mēs noteikti būtu turp arī devušies (te man ir jātur mēle, jo arī patreiz tur ir vakance, kas mums tīri labi derētu). Ķīnas skola piedāvāja darbu tikai man - kā skolas medmāsai. Tajā brīdī vēl biju LV medicīnas māsu reģistrā, un tādā pašā kapacitātē darbojos vienā no starptautiskajām skolām Latvijā (it kā to tur būtu ducis:). Nu ja, nu ja, tai pašā, kas pāri Daugavai...

Tās pašas dienas virpulī, mūsu draugi mūs pārķēra un aizvilka pie Katāras Akadēmijas galdiņa, kur skolas direktors meklēja kandidātu ar mana vīra specializāciju. Vēlāk sekoja jau nopietnāka intervija, un mūsu turpmākais liktenis tika parakstīts ar melnu uz balta.

Sekoja zvans vīra onkuļa ģimenei Frīportā (tai pašā, kuru pieminēju šeit ), un vīra māsīca, kas savos tīņa gados neizcēlās ar īpašām sekretāres prasmēm,  bija pārējiem ģimenes locekļiem nodevusi sekojošu ziņu - they are going to...Whooa! Tā kā šajā pašā mājā pie telefona karājas suvenīrplāksne ar uzrakstu: Somebody called from somewhere and asked to call back..., tad Whooa bija visai tuvs Dohas nosaukuma interpretējums:) Lieki piebilst, ka pārējie radgabali šo mistisko Whooa kartē nemeklēja, un gaidīja mūsu atstāstu dzīvajā.

Nezinu, kādi mēs visi izskatījāmies darba meklēšanas procesa laikā, bet jau ar kaut kādu konkrētas nākotnes sajūtu zem kājām mēs mana HP ziepjtrauka objektīvā vērāmies šādi (mani bildē nemeklēt, jo esmu otrpus fotoaparātam).




Turpinājums sekos...un ar bildēm:)

Vai ticēsiet, ja teikšu, ka galvā esmu rakstījusi, rediģējusi un publicējusi ne vienu vien ar rokdarbiem saistītu ierakstu? Vai ticēsiet, ja sūdzēšos par laika trūkumu, matu sāpēm vai sniega vētras pārrautām komunikācijām?:)

Patiesība gan ir daudz, daudz vienkāršāka - man patreiz vienkārši nevelk uz rokdarbu pusi. Ilgi domāju līdz beidzot izdomāju, kur tas suns aprakts, un kāpēc manas šujmašīnas vientuļi tup stūrītī. Es nevaru darboties neziņas bezsvara stāvoklī, jo tieši tā es jūtos jau no paša mācību gada sākuma. Ar pagājušo nedēļu neziņas izjūtai tika piemesta vēl viena deva, jo nu jau pilnīgi oficiāli esam pateikuši vīra darba devējam, ka nākamo mācību gadu šeit vairs neatgriezīsimies.

Sajūtas ir visai ambivalentas. No vienas puses ir tāds patīkamas brīvības satraukums - būs kaut kas jauns, neizjusts, neizdzīvots. No otras puses - žēl sķirties no ierastā komforta, jo nierei taukos labi tīk. Un ir arī bail, jo par nākotni vēl nekas nav pilnībā skaidrs. Izjūtu spektrs noteikti būtu daudz savādāks, ja es būtu viena kā putns debesīs. Nepārprotiet, es te nesūdzos, jo lēmums šeit vairs nepalikt netika pieņemts vienas dienas laikā, un arī taukainai nierei ik pa laikam ir jāmaina skats uz dzīvi.

Tagad katru vakaru braucam ar pirkstu pa karti. Brīžiem pārējo ģimenes locekļu pirkstu loki mūs aiznes līdz pat Japānai un Vjetnamai, bet mans kautrais rādītājpirksts tik riņko un riņķo ap Eiropu...(Var meiteni izraut no Eiropas, bet Eiropu no meitenes nu nekādi, tā teikt:)Realitāte diktē savus noteikumus, un mēs dosimies tur, kur ir darbs. Formula visai vienkārša, vai ne, bet cilvēkam pagrūti dzīvot tikai pēc formulas...


Bilde no šejienes