Sarkana Biete

Jūsu negaidīti lielā atsaucība un ļoti dažādā Ziemassvētku filozofija iepriekšējā raksta komentāros man bija kā jaunas enerģijas un pozitīva lādiņa piešprice. Liels jums paldies visām!

Es ar galvu māju līdzi visiem jūsu komentāriem, jo katrā no tiem mani kaut kas uzrunāja, lika uz lietu būtību paskatīties no kādas pavisam aizmirstas vai līdz šim neatklātas puses. Varbūt es izklausos pēc nedroša un bikla bērna, kuram šādos lielos jautājumos ir nepieciešama kaut kāda viedokļu vai pieņēmumu validācija, bet jūsu teiktais, vai arī kaut vai pats fakts, ka jums tomēr bija ko teikt, mani tomēr pārliecināja, ka neesmu gluži viena savās domās. Vai varu jums vēlreiz teikt paldies?:) Nu tad vēlreiz pateicos!:)


Es pat tik ļoti sapurinājos, ka ķēros pie dokumentu sakārtošanas, ar pozitīvu skatu uz briestošajām pārmaiņām tuvākajā nākotnē. To, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, es jau svinīgi ziņoju kādā no iepriekšējiem rakstiem, bet nekas konkrētāk vēl joprojām nav zināms. Varu tikai pačukstēt, ka janvāra otrajā pusē visa mūsu banda pāris dienas ganīsies kaut kur šajā reģionā:



Cimdi, zeķes, zābaciņi jau tiek pamazām pucēti un uzfrišināti...Vispār jau bija piemirsies, cik tomēr nopietns viss šis ziemapģērba koncepts ir.

Un tādas izskatās manas ģimenes svarīgāko dokumentu jaunās mājas. Nav pārliecības, vai šī kaste ir ugunsnedroša, bet par pašas "viss pie vienas vietas vienā vietā" idejas realizāciju man ir liels prieks. Ceru, ka vairāk nedzirdēšu ģimenes locekļu izmisīgos saucienus :"Kur ir mana pase, aviobiļetes, zobārsta pierakstu karte utt.?"




Un jau jau pār mājām runājam, tad šogad esam tikuši pie ļoti skaistas piparkūku mājas - pašu dekorētas. Man ir smagas aizdomas, ka dažus no būvmateriāliem/dekorācijām, mūsu dizaineru brigādes jaunākā locekle paspēja aplaizīt vēl pirms pašas dekorēšanas:)





Nu re, laikam tik bezcerīgs mans Ziemassvētku blūzu gadījums nemaz nav:) Ai, ko nu es te tiepjos - patīk jau arī man saņemt dāvanas. Jo īpaši jau tās, kur dāvinātājs ir visu gadu uzmanīgi klausījies, sadzirdējis, un resursu iespēju robežās kaut ko no manām iecerēm realizējis. Kamēr mana pati galvenā dāvana (svarīga tā noteikti liksies tikai man - labi, jau labi, atzīšos - man nav rokas pulksteņa:) vēl joprojām ceļo, es priecājos par šīm grāmatām:



Un arī meitenes priecājas:





Un visai manai burkšķēsanai pa vidu, mans cienītais mierīgā garā labo saplīsušās Ziemassvētku eglītes mantiņas - tā pavisam klusi, klusi...Eh, nokaunos par savu purpināšanu, un priecājos, ka man apkārt tomēr ir mani mīļie:)



Jaunais Gads būšot Zirga gads, vai ne? Nezinu, vai tas kāds neapzināts strāvojums, bet pilnīgi netīšām kā divas no decembra grāmatām esmu izvēlējusies grāmatas, kur sastopami zirgi:

Marka Helprina "Winter's Tale", kur viens no galvenajiem varoņiem ir balts un brīnumains zirgs, un Marijas Stjuartes "Air Above the Ground".





Un kā jums iet ar iesildīšanos Jauno Zirga Gadu gaidot?

P.S. Winter's Tale gribu izlasīt vēl pirms filmas iznākšanas, kas būs pavisam drīz.

Nezinu, vai mana sirds ir sarāvusies par trīs izmēriem, bet šogad ir tāda sajūta, ka misters Grinčs man ir kāds attāls radinieks. Nu nevarēju es ielekt svētku sajūtā tā uz visiem 100% - ar vai bez piparkūkām. Vispār arī piparkūkas šogad neizcepu - nu Grinčs kas Grinčs, ka es jums saku:) Par ko tad es te sūdzos. Par to pašu nelaimīgo komercializāciju cilvēku prātos un Ziemassvētku vecīša maisā jau laikam. It sevišķi, kad tā jau ir iezagusies pašmājās, un draugi Ziemassvētkus bez apdāvināšanas vairs neuzskata par Ziemassvētkiem...Un kā tad tu dāvanas nepirksi, ja ļoti abi zini, ka draugi no savas puses tās tev liks zem eglītes.

Paši jau arī esam vainīgi (es un mana ģimene, ne jūs - cienījamie lasītāji:), ka arī bērnus apdāvinam tā sirsnīgāk šajā laikā. Vakar sēdēju lielajā istabā un purpināju zem bārdas, ka manā bērnībā zem eglītes palikta lelle bija augstākā dāvināšanas pilotāža, un neviens neiedomājās, ka varētu cerēt uz ko vairāk/lielāk/savādāk. Vispār šis vairāk/lielāk koncepts manā mazajā Ikšķiles bērnības dzīvoklītī nepastāvēja, un visi tāpat bija makten priecīgi.

Purpinu es tikai zem bārdas arī tāpēc, ka negribu saplacināt pārejo ģimenes locekļu prieku par šiem svētkiem. It sevišķi jau cienītā neviltoto prieku par gatavošanos, Ziemassvētku vecīša gaidīšanu un dāvanu saņemšanu...

Labi, esmu nedaudz pagaudojusi, un tagad varu jums jautāt, kā jūs tiekat (šeit varat izmantot citu darbības vārdu, atkarībā no sajūtām - baudīt, izbaudīt, varbūt pieciest? utt) galā ar Ziemassvētku laiku? Vai vienmēr tā no sirds to izjūtat? Kā rīkojaties dāvināšanas jautājumā, it sevišķi tad, kad kurpe spiež, bet radinieki un draugi ša ka tā kaut ko no jums (aka Ziemassvētku vecīša maisa) gaida?

Jau iepriekš pateicos par jūsu domām, pārdomām, jo šogad tiešām esmu kaut kur kaut ko pazaudējusi...Varbūt nākamgad vienkārši iešu ķekatās un vilkšu bluķi, lai atgrieztos pie tās tīrās Saulgriežu izjūtas bez supermārketiem Ziemassvētku rītā, kur plaukti izslaucīti kā karu vēstoši...



Bildes avots šeit

Doma apkopot Dohā gandrīz desmit pavadītos gadus man jau sen neliek miera - eto raz*
Laika ir palicis visai maz - eto dva*
Cerams, ka kādu tas izklaidēs vai informēs - eto tri*

* pilnīgi bezkaunīga Akuņina radītā literārā tēla Erasta Fandorina runas manierisma piesavināšanās no manas puses.  

Un tā - aiziet!

Congratulations on getting a job in ...Whooa?!

Lai kaut cik veiksmīgi apkopotu mūsu 9+ pavadītos gadus Dohā, piedāvāju nedaudz priekšvēstures. Neliegšos, ka arī man pašai būs interesanti vēl vienu reizi izstaigāt šo atmiņu taciņu.

Ir tālais 2003. gads, un mūsu vēl pavisam jaunā ģimene (divi lieli plus viens maziņš) ir pilnībā aptvērusi, ko tad īsti nozīmē situācija, kad augšas vairs negrib, un apakšas vairs nevar dzīvot pa vecam - proti, pēc LV likumdošanas, ārzemniekiem, tai skaitā arī  manam vīram, pēc noteikta LV nodzīvoto gadu skaita būtu no savas kabatas jāmaksā arī tā porcija ienākumu nodokļa, ko normālā situācijā Latvijas pilsoņiem nosegtu pats darba devējs. Lieki piebilst, ka ēst mums tik un tā gribējās, tāpēc sākām mest acis uz citiem ekonomiskiem reģioniem. Kā darba meklētāju duets, devāmies uz vienu no starptautisko skolu darba tirgiem Ņujorkā.

Pats pasākums jau ir apraksta cienīgs, jo visa "zirgu mīšana" notika Grand Hyatt viesnīcā, pašā Manhetenas sirdī. No pašas Manhetenas neko īpaši izbaudīt tā arī nepaspējām, jo darba meklēšana ir ļoti intensīva, un norit vairākās dienas. Pat fotografēšanai īsti nebija laika. Kaut kur virtuālajā telpā ganās bildes ar no viesnīcas 17. stāva fotografētajām Ņujorkas dzelteno taksometru muguriņām, bet tagad uz sitiena nevaru pat tās (bildes nevis taksometru muguras:) atrast...

Darba meklēšanas - došanas mehānisms ir visai vienkāršs - starpnieks (mūsu gadījumā tā bija International Schools Services organizācija) darbojas kā aģents - gan darba meklētājiem, gan darba devējiem. Abas puses iemaksā dalībnaudiņas, un viss notiek. Parasti tas norisinās viesnīcā vai konferenču centrā, kur kādā lielā telpā visi starptautisko skolu pārstāvji tiek sasēdināti pie galdiņiem, sarindotiem alfabēta kārtībā. Un alfabēts tur bija sakārtots: pats pirmais galdiņš piederēja kādai starptautiskajai skolai Afganistānā, un pats pēdejais bija atceļojies no tālās Zimbabves. Bija ļoti interesanti vērot, ap kuriem galdiņiem tad nu berzējās visvairāk interesentu, un kuru skolu pārstāvji garlaikoti šķirstīja līdzpaņemtos dokumentus. Starptautisko skolu apritē jau ir pazīstamas tādas dīvas kā Prāgas starptautiskā skola un citas iekārojamas dislokācijas vietas. Tur tad arī bija manāmas pašas garākās rindas. Pie katra darba devēja galdiņa ir piestiprināts saraksts ar darba piedāvājumiem. Piemēram - Bankokas starptautiskā skola meklē skolas medmāsu, mūzikas skolotāju un bibliotekāru. Reizēm gadās priecīgi satrauktam pieskriet pie kāda no galdiņiem, lai, rociņām nolaižoties, redzētu, kā skolas pārstāvis ar biezu flomasteru izsvītro iekāroto vakanci, jo tā ir svaigi aizpildīta. Dažiem palaimējas aizrunāt darbu jau iepriekš, jo darba meklētāju portfolio ar visiem pieteikumiem, CV un pārējo profesionālo dokumentāciju, darba devēji var apskatīt jau vairākus mēnešus pirms darba tirgus.

Darba tirgus ietvaros, skolas sniedz arī prezentācijas par pašu skolu un valsti kā tādu. Un te ir tā pati aina, kas pie galdiņiem. Dažas prezentāciju telpas ir pārpildītas, jo visus interesē dzīve Berlīnē vai Madridē, piemēram, bet dažām skolām ineteresentus nākas gandrīz vai vilkt aiz rokas. Atceros kādu Bahreinas skolas pārstāvi, kas, durvju ailē stāvēdams, kā mantru skandināja: "...nice school, on the beach!"

Mūsu potenciālās darba vietas otrās darba tirgus dienas beigās noreducējās uz Azerbaidžānas skolu, starptautisko skolu Londonā un Tjaņdziņas skolu Ķīnā. Londonas skolas pārstāvis mūs brīdināja, ka dzīvot jau mēs varēšot, bet nekādu lielo rocību lai jau nu negaidot - Londona paliek Londona. Ar Azerbaidžānas pārstāvi mums bija ļoti labs klikš, un ja Katāra nebūtu uzpeldējusi pie apvāršņa, mēs noteikti būtu turp arī devušies (te man ir jātur mēle, jo arī patreiz tur ir vakance, kas mums tīri labi derētu). Ķīnas skola piedāvāja darbu tikai man - kā skolas medmāsai. Tajā brīdī vēl biju LV medicīnas māsu reģistrā, un tādā pašā kapacitātē darbojos vienā no starptautiskajām skolām Latvijā (it kā to tur būtu ducis:). Nu ja, nu ja, tai pašā, kas pāri Daugavai...

Tās pašas dienas virpulī, mūsu draugi mūs pārķēra un aizvilka pie Katāras Akadēmijas galdiņa, kur skolas direktors meklēja kandidātu ar mana vīra specializāciju. Vēlāk sekoja jau nopietnāka intervija, un mūsu turpmākais liktenis tika parakstīts ar melnu uz balta.

Sekoja zvans vīra onkuļa ģimenei Frīportā (tai pašā, kuru pieminēju šeit ), un vīra māsīca, kas savos tīņa gados neizcēlās ar īpašām sekretāres prasmēm,  bija pārējiem ģimenes locekļiem nodevusi sekojošu ziņu - they are going to...Whooa! Tā kā šajā pašā mājā pie telefona karājas suvenīrplāksne ar uzrakstu: Somebody called from somewhere and asked to call back..., tad Whooa bija visai tuvs Dohas nosaukuma interpretējums:) Lieki piebilst, ka pārējie radgabali šo mistisko Whooa kartē nemeklēja, un gaidīja mūsu atstāstu dzīvajā.

Nezinu, kādi mēs visi izskatījāmies darba meklēšanas procesa laikā, bet jau ar kaut kādu konkrētas nākotnes sajūtu zem kājām mēs mana HP ziepjtrauka objektīvā vērāmies šādi (mani bildē nemeklēt, jo esmu otrpus fotoaparātam).




Turpinājums sekos...un ar bildēm:)

Vai ticēsiet, ja teikšu, ka galvā esmu rakstījusi, rediģējusi un publicējusi ne vienu vien ar rokdarbiem saistītu ierakstu? Vai ticēsiet, ja sūdzēšos par laika trūkumu, matu sāpēm vai sniega vētras pārrautām komunikācijām?:)

Patiesība gan ir daudz, daudz vienkāršāka - man patreiz vienkārši nevelk uz rokdarbu pusi. Ilgi domāju līdz beidzot izdomāju, kur tas suns aprakts, un kāpēc manas šujmašīnas vientuļi tup stūrītī. Es nevaru darboties neziņas bezsvara stāvoklī, jo tieši tā es jūtos jau no paša mācību gada sākuma. Ar pagājušo nedēļu neziņas izjūtai tika piemesta vēl viena deva, jo nu jau pilnīgi oficiāli esam pateikuši vīra darba devējam, ka nākamo mācību gadu šeit vairs neatgriezīsimies.

Sajūtas ir visai ambivalentas. No vienas puses ir tāds patīkamas brīvības satraukums - būs kaut kas jauns, neizjusts, neizdzīvots. No otras puses - žēl sķirties no ierastā komforta, jo nierei taukos labi tīk. Un ir arī bail, jo par nākotni vēl nekas nav pilnībā skaidrs. Izjūtu spektrs noteikti būtu daudz savādāks, ja es būtu viena kā putns debesīs. Nepārprotiet, es te nesūdzos, jo lēmums šeit vairs nepalikt netika pieņemts vienas dienas laikā, un arī taukainai nierei ik pa laikam ir jāmaina skats uz dzīvi.

Tagad katru vakaru braucam ar pirkstu pa karti. Brīžiem pārējo ģimenes locekļu pirkstu loki mūs aiznes līdz pat Japānai un Vjetnamai, bet mans kautrais rādītājpirksts tik riņko un riņķo ap Eiropu...(Var meiteni izraut no Eiropas, bet Eiropu no meitenes nu nekādi, tā teikt:)Realitāte diktē savus noteikumus, un mēs dosimies tur, kur ir darbs. Formula visai vienkārša, vai ne, bet cilvēkam pagrūti dzīvot tikai pēc formulas...


Bilde no šejienes

Šodien man ir liels prieks prezentēt Ivetas uzticamās šujmašīnas Janome 423S aprakstu. Pašai Ivetai reklāma diez vai būs nepieciešama, jo viņas radošo pasauli noteikti atpazīsiet no wonderosa bloga. Ja nu gadījumā to būsiet palaiduši/šas garām, tad tagad būs īstais brīdis, lai dotos uz wonderosa, un smeltos iedvesmu Ziemassvētku dāvanām. Un vispār, Ivetas blogs ir tāda pamatīga eye candy visām rokdarbniecēm:)

Nezinu, vai tas ir rudens, kas klusītiņām iezadzies manā galvā un rokdarbu stūrī, bet uz šūšanu man prāts patreiz nemaz nenesas. Kauns atzīties, bet pēc vasaras atvaļinājuma šujmašīnām neesmu pat putekļu pārklājus noņēmusi. Vasaras sākumā iesāktā kleita vēl joprojām skumji rotā Singer manekenu...

Cerams, ka manas šujmašīnas neņems šādu pauzi ļaunā, un nepārvērtīsies rūsas un puteļu saēstā vēstures eksponātā.



Bildes avots - šeit.

Bet dabā pastāv līdzsvars - ja kaut kur kaut ko atņem (lusti uz rokdarbošanos, piemēram), tad kaut kur citur kaut kas tiek pielikts klāt. Šoreiz manī atdzīvojies lasītprieks. Cerams, ka ar laiku atdzīvosies arī rokdarbprieks, kam tūlīt pa pēdām sekos jaunas dzīvesvietas meklēšanas prieks, ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, mīlīši, tas nu tagad jau ir tā puspavisamoficiāli, ka šis būs mūsu pēdējais mācību gads Katārā, un šajā reģionā kopumā. Bet nu par to tad kādā citā ierakstā...

Savu lasītprieku nedaudz pastimulēšu ar piedalīšanos R.I.P. VIII izaicinājumā. Par šo izaicinājumu izlasīju Ms Marii grāmatu blogā.



Jēē, tagad pilnīgi attaisnojošu iemeslu dēļ varēšu pārlasīt E.A.Po briesmstāstiņus, klāt piemetot vēl pa kādai ar R.I.P. VIII tematiku saistītai grāmatai.

Patreiz lasu The Seance (John Harwood)




Eju baidīties...

Cāļa "Šujam pašas" foruma dalībniecēm Innas vārds un darinājumi noteikti ir labi pazīstami. Atzīšos, ka Innas meistarība un izpildījums mani vienmēr iedvesmo, tāpēc vēl jo vairāk priecājos, ka Inna pieteicās uzrakstīt apskatu par savu jauno šujmašīnu. Un te es atkal smaidu, jo Inna par savu kompanjoni ir izvēlējusies Pfaff Select 4.0 :)

Innu virtuāli varat sastapt viņas blogā Mana Atkarība.

Nu tad aiziet - iepazīstieties ar Pfaff Select 4.0!

Mans tramīgais vēders man šodien iedeva brīvdienu. No rīta sēdēju vannā un piebeidzu pēdējās Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā" lappuses. Secināju, ka padsmit gados, lasot šo grāmatu, manā paurītī bija aizķērušās pavisam citas lietas nekā  tagad khem brieduma gados to pārlasot. Piemēram - man bija pilnīgi garām paslīdējuši Holdena domu graudi par bērniem un Amerikas dabas muzeju, un kā es varēju aizmirst par Centrālparka pīlēm!!! Jā, un Holdens man vairāk nekrīt uz nerviem...

Bet ne jau par literatūru es te šodien gribēju stāstīt. Gribēju parādīt vēl atlikušo vasaras brīvdienu daļu, lai varu ķerties pie rokdrabošanās. Jā, manā rokdarbu stūrītī ir izmaiņas, bet par to citreiz.

Nezinu, vai grāmatas iespaidā vai kā, bet lielākajai šī ieraksta bilžu daļai esmu "uzvilkusi" tādu skumjāku Lightroom rāmīti. Uzliku kļūdas pēc, un tad sapratu, ka tas pilnībā atbilst tā brīža noskaņojumam un redzētajam.

Un tā, sveicināta Ņūporta! Tā pati, kuru kādreiz dēvēja par vasaras atpūtas māju karalieni, un uz kuru "pārvasarot" brauca gan Eizenhauers, gan arī pats Kenedijs . Apzināti izlaižu Ņūportas vēstures pirmās lappuses, jo man tā kļūst interesantāka Zelta Laikmetam iestājoties. Nepārprotiet - man nav nekādu ilūziju par to, no kurienes un no kādiem līdzekļiem tika celtas šīs pompozās celtnes, rīkotas megaballītes utt. Mans cienītais šo pašu ēru dēvē arī par "līdz potītēm sū*os" laikmetu, jo tieši šādos apstākļos tajā pašā laikā dzīvoja lielākā Amerikas iedzīvotāju daļa. Bet nu pakavēsimies pie estētiski baudāmā un virtuāli pavizināsimies pa Ņūportu. Sākām ar braucienu pa Okeāna avēniju.


















Un šai lietai apsardze pieiet visai nopietni, jo jau pēc pusminūtes redzējām kādu vīruku golfa ratiņos rullējam uz mūsu mašīnas pusi. Ka tik nu mēs neiedomājamies ielauzties viņu Ēdenē:)


Bet putniem un akmens krāvumiem ir viens pīpis, kuram klubam tie pieder...



Laikam esmu tipisks literatūras un filmu produkts, jo šī māja man asociējās ar kaut ko spocisku un noslēpumainu. Kaut ko tādu, kur pēc saulrieta neviens vairs neiegriežas, un pie sienām piekārtajiem portretiem ir kustīgas acis, un uz kāda sienas uzciļņa uzspiežot, pēkšņi paverās durvis uz slepenām kapnēm, un, un, un...Vai arī tāda izskatītos Tornfīlda vai Manderlija (zinu, zinu, nepareizais kontinents)...





"I see people with awful, awful shakes!!!"* Uzpildamies Newport Creamery, izžāvējam mitrās zeķes un dodamies tālāk.

* Awful Awful ir Newport Creamery restorāna brendiņš








Jep, nevaru nepiekrist...


Viena no slavenākajām Ņūportas savrupmājām - Ochre Court, kurā tagad mitinās Salve Regina universitāte. Šo ēku universitātes vajadzībām četrdesmitajos gados ziedoja Roberta Valtona Golē (Robert Walton Goulet) pēcteči un nekustamā īpašuma pārraugi. Tiem, kam interesē Amerikas vēsture, vērā ņemams varētu būt fakts, ka Gulē bija katolis, kas krasi atšķīrās no pārējās protestantu (WASP - White Anglo Saxon Protestant) industriālistu/bagātnieku daļas. Rakstnieks Nelsons De Mils savā grāmatā "Gold Coast" trāpīgi atzīmēja šīs atšķirības (un te es šausmīgi pārfrāzēju, jo teksts lasīts visai pasen), ironizējot, ka būt katolim bija nepieņemami, ja nu vienīgi Tavas ģimenes uzvārds nebija Golē vai Duponts. Nu tā kaut kā...Jā, un vēl - šī pati savrupmāja ir redzama 1974.gada "Lielā Getsbija" ekranizācijā.




Tuvojamies slaveno Vanderbiltu ģimenes vasaras rezidencei The Breakers. Bilžu nav daudz, jo iekštelpās fotografēt aizliegts, un es apzinīgi un paklausīgi tā arī (ne)darīju. Un nebija arī kāres, jo daudz interesantāki bija audio stāstījumi - par pašu Vanderbiltu ģimeni no vēsturnieku, aculiecinieku, kalpotāju skatījuma. Man prātā aizķērās šāda ainiņa - pa greznajām savrupmājas kāpņu margām uz (noteikti ne mazāk greznām) paplātēm šļūcoši bērni un nedaudz iereibuši ģimenes ballīšu viesi.








Šī laikam arī ir vienīgā bilde no savrupmājas iekštelpām. Un tā mani arī visvairāk uzrunāja. Domas aizslīdēja pagātnē, un mēģināju iztēloties, kādas sarunas risinājušās šos kastroļus pildot, beržot...Šī virtuves aina manī kaut ko iekustināja, un es beidzot padevos un sāku skatīties "Downton Abbey". Jā, atkal cits kontinents, bet tie, kas būs uzmanīgi skatījušies, noteikti atcerēsies atsauces uz Ņūportu kā potenciālo Mērijas mājvietu, kamēr pierimst briestošā skandāla vētras. O, jā - un vēl, tieši pateicoties Dauntonai man garais lidojums uz Dohu nešķita vairs tik garš un briesmīgs.


Sākumā domāju, ka šī ir sarga māja, bet tomēr nē. Šī ir speciāli bērniem būvēta ēka - spēļu namiņš ar leļļu virtuvi, guļamistabu utt. Te noteikti tika dislocētas Vanderbiltu nepilngadīgās atvases, kamēr pārējā sabiedrības krējuma daļa cilāja kokteiļus galvenajā ēkā.



Pāris bildes no savrupmājai pieguļošā dārza/parka.

Un atkal jau laiks doties tālāk. Mēs ar mazo jaunkundzi izklaidējāmies, kā nu kur mācējām viesnīcas numuriņā, kamēr lielā māsa kopā ar tēti baudīja Teilores Sviftas koncertu. Tētis tika apzināti izvēlēts kā meitas kompanjons koncerta apmeklējumam, jo mamma nopirka biļetes, un teica, ka viņa jau nu gan neiešot uz TS  - Like ever:)



Un mamma iemēģināja savu jauno Nikon D7000 knipsējot pāris selfies. Pagrūti, es jums teikšu, ar vienu roku noturēt tik lielu aparātu:)



Ja es būtu dzimusi aristokrāte vai kāda bagāta industriālista atvase, tad man no saules pleķiem uz sejas nebūtu ne smakas, un brokastis man pienestu gultā...eh, ko nu es te laižu, es noteiki berztu tos katlus un sistu klaču ar pārējo kalpotāju baru:)




Visiem un visām jauku nedēļas nogali!