Mans tramīgais vēders man šodien iedeva brīvdienu. No rīta sēdēju vannā un piebeidzu pēdējās Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā" lappuses. Secināju, ka padsmit gados, lasot šo grāmatu, manā paurītī bija aizķērušās pavisam citas lietas nekā tagad khem brieduma gados to pārlasot. Piemēram - man bija pilnīgi garām paslīdējuši Holdena domu graudi par bērniem un Amerikas dabas muzeju, un kā es varēju aizmirst par Centrālparka pīlēm!!! Jā, un Holdens man vairāk nekrīt uz nerviem...
Bet ne jau par literatūru es te šodien gribēju stāstīt. Gribēju parādīt vēl atlikušo vasaras brīvdienu daļu, lai varu ķerties pie rokdrabošanās. Jā, manā rokdarbu stūrītī ir izmaiņas, bet par to citreiz.
Nezinu, vai grāmatas iespaidā vai kā, bet lielākajai šī ieraksta bilžu daļai esmu "uzvilkusi" tādu skumjāku Lightroom rāmīti. Uzliku kļūdas pēc, un tad sapratu, ka tas pilnībā atbilst tā brīža noskaņojumam un redzētajam.
Un tā, sveicināta Ņūporta! Tā pati, kuru kādreiz dēvēja par vasaras atpūtas māju karalieni, un uz kuru "pārvasarot" brauca gan Eizenhauers, gan arī pats Kenedijs . Apzināti izlaižu Ņūportas vēstures pirmās lappuses, jo man tā kļūst interesantāka Zelta Laikmetam iestājoties. Nepārprotiet - man nav nekādu ilūziju par to, no kurienes un no kādiem līdzekļiem tika celtas šīs pompozās celtnes, rīkotas megaballītes utt. Mans cienītais šo pašu ēru dēvē arī par "līdz potītēm sū*os" laikmetu, jo tieši šādos apstākļos tajā pašā laikā dzīvoja lielākā Amerikas iedzīvotāju daļa. Bet nu pakavēsimies pie estētiski baudāmā un virtuāli pavizināsimies pa Ņūportu. Sākām ar braucienu pa Okeāna avēniju.
Un šai lietai apsardze pieiet visai nopietni, jo jau pēc pusminūtes redzējām kādu vīruku golfa ratiņos rullējam uz mūsu mašīnas pusi. Ka tik nu mēs neiedomājamies ielauzties viņu Ēdenē:)
Bet putniem un akmens krāvumiem ir viens pīpis, kuram klubam tie pieder...
Laikam esmu tipisks literatūras un filmu produkts, jo šī māja man asociējās ar kaut ko spocisku un noslēpumainu. Kaut ko tādu, kur pēc saulrieta neviens vairs neiegriežas, un pie sienām piekārtajiem portretiem ir kustīgas acis, un uz kāda sienas uzciļņa uzspiežot, pēkšņi paverās durvis uz slepenām kapnēm, un, un, un...Vai arī tāda izskatītos Tornfīlda vai Manderlija (zinu, zinu, nepareizais kontinents)...
"I see people with awful, awful shakes!!!"* Uzpildamies Newport Creamery, izžāvējam mitrās zeķes un dodamies tālāk.
* Awful Awful ir Newport Creamery restorāna brendiņš
Jep, nevaru nepiekrist...
Viena no slavenākajām Ņūportas savrupmājām - Ochre Court, kurā tagad mitinās Salve Regina universitāte. Šo ēku universitātes vajadzībām četrdesmitajos gados ziedoja Roberta Valtona Golē (Robert Walton Goulet) pēcteči un nekustamā īpašuma pārraugi. Tiem, kam interesē Amerikas vēsture, vērā ņemams varētu būt fakts, ka Gulē bija katolis, kas krasi atšķīrās no pārējās protestantu (WASP - White Anglo Saxon Protestant) industriālistu/bagātnieku daļas. Rakstnieks Nelsons De Mils savā grāmatā "Gold Coast" trāpīgi atzīmēja šīs atšķirības (un te es šausmīgi pārfrāzēju, jo teksts lasīts visai pasen), ironizējot, ka būt katolim bija nepieņemami, ja nu vienīgi Tavas ģimenes uzvārds nebija Golē vai Duponts. Nu tā kaut kā...Jā, un vēl - šī pati savrupmāja ir redzama 1974.gada "Lielā Getsbija" ekranizācijā.
Tuvojamies slaveno Vanderbiltu ģimenes vasaras rezidencei The Breakers. Bilžu nav daudz, jo iekštelpās fotografēt aizliegts, un es apzinīgi un paklausīgi tā arī (ne)darīju. Un nebija arī kāres, jo daudz interesantāki bija audio stāstījumi - par pašu Vanderbiltu ģimeni no vēsturnieku, aculiecinieku, kalpotāju skatījuma. Man prātā aizķērās šāda ainiņa - pa greznajām savrupmājas kāpņu margām uz (noteikti ne mazāk greznām) paplātēm šļūcoši bērni un nedaudz iereibuši ģimenes ballīšu viesi.
Šī laikam arī ir vienīgā bilde no savrupmājas iekštelpām. Un tā mani arī visvairāk uzrunāja. Domas aizslīdēja pagātnē, un mēģināju iztēloties, kādas sarunas risinājušās šos kastroļus pildot, beržot...Šī virtuves aina manī kaut ko iekustināja, un es beidzot padevos un sāku skatīties "Downton Abbey". Jā, atkal cits kontinents, bet tie, kas būs uzmanīgi skatījušies, noteikti atcerēsies atsauces uz Ņūportu kā potenciālo Mērijas mājvietu, kamēr pierimst briestošā skandāla vētras. O, jā - un vēl, tieši pateicoties Dauntonai man garais lidojums uz Dohu nešķita vairs tik garš un briesmīgs.
Sākumā domāju, ka šī ir sarga māja, bet tomēr nē. Šī ir speciāli bērniem būvēta ēka - spēļu namiņš ar leļļu virtuvi, guļamistabu utt. Te noteikti tika dislocētas Vanderbiltu nepilngadīgās atvases, kamēr pārējā sabiedrības krējuma daļa cilāja kokteiļus galvenajā ēkā.
Pāris bildes no savrupmājai pieguļošā dārza/parka.
Un atkal jau laiks doties tālāk. Mēs ar mazo jaunkundzi izklaidējāmies, kā nu kur mācējām viesnīcas numuriņā, kamēr lielā māsa kopā ar tēti baudīja Teilores Sviftas koncertu. Tētis tika apzināti izvēlēts kā meitas kompanjons koncerta apmeklējumam, jo mamma nopirka biļetes, un teica, ka viņa jau nu gan neiešot uz TS - Like ever:)
Un mamma iemēģināja savu jauno Nikon D7000 knipsējot pāris selfies. Pagrūti, es jums teikšu, ar vienu roku noturēt tik lielu aparātu:)
Ja es būtu dzimusi aristokrāte vai kāda bagāta industriālista atvase, tad man no saules pleķiem uz sejas nebūtu ne smakas, un brokastis man pienestu gultā...eh, ko nu es te laižu, es noteiki berztu tos katlus un sistu klaču ar pārējo kalpotāju baru:)
Visiem un visām jauku nedēļas nogali!
Bet ne jau par literatūru es te šodien gribēju stāstīt. Gribēju parādīt vēl atlikušo vasaras brīvdienu daļu, lai varu ķerties pie rokdrabošanās. Jā, manā rokdarbu stūrītī ir izmaiņas, bet par to citreiz.
Nezinu, vai grāmatas iespaidā vai kā, bet lielākajai šī ieraksta bilžu daļai esmu "uzvilkusi" tādu skumjāku Lightroom rāmīti. Uzliku kļūdas pēc, un tad sapratu, ka tas pilnībā atbilst tā brīža noskaņojumam un redzētajam.
Un tā, sveicināta Ņūporta! Tā pati, kuru kādreiz dēvēja par vasaras atpūtas māju karalieni, un uz kuru "pārvasarot" brauca gan Eizenhauers, gan arī pats Kenedijs . Apzināti izlaižu Ņūportas vēstures pirmās lappuses, jo man tā kļūst interesantāka Zelta Laikmetam iestājoties. Nepārprotiet - man nav nekādu ilūziju par to, no kurienes un no kādiem līdzekļiem tika celtas šīs pompozās celtnes, rīkotas megaballītes utt. Mans cienītais šo pašu ēru dēvē arī par "līdz potītēm sū*os" laikmetu, jo tieši šādos apstākļos tajā pašā laikā dzīvoja lielākā Amerikas iedzīvotāju daļa. Bet nu pakavēsimies pie estētiski baudāmā un virtuāli pavizināsimies pa Ņūportu. Sākām ar braucienu pa Okeāna avēniju.
Bet putniem un akmens krāvumiem ir viens pīpis, kuram klubam tie pieder...
Laikam esmu tipisks literatūras un filmu produkts, jo šī māja man asociējās ar kaut ko spocisku un noslēpumainu. Kaut ko tādu, kur pēc saulrieta neviens vairs neiegriežas, un pie sienām piekārtajiem portretiem ir kustīgas acis, un uz kāda sienas uzciļņa uzspiežot, pēkšņi paverās durvis uz slepenām kapnēm, un, un, un...Vai arī tāda izskatītos Tornfīlda vai Manderlija (zinu, zinu, nepareizais kontinents)...
"I see people with awful, awful shakes!!!"* Uzpildamies Newport Creamery, izžāvējam mitrās zeķes un dodamies tālāk.
* Awful Awful ir Newport Creamery restorāna brendiņš
Šī laikam arī ir vienīgā bilde no savrupmājas iekštelpām. Un tā mani arī visvairāk uzrunāja. Domas aizslīdēja pagātnē, un mēģināju iztēloties, kādas sarunas risinājušās šos kastroļus pildot, beržot...Šī virtuves aina manī kaut ko iekustināja, un es beidzot padevos un sāku skatīties "Downton Abbey". Jā, atkal cits kontinents, bet tie, kas būs uzmanīgi skatījušies, noteikti atcerēsies atsauces uz Ņūportu kā potenciālo Mērijas mājvietu, kamēr pierimst briestošā skandāla vētras. O, jā - un vēl, tieši pateicoties Dauntonai man garais lidojums uz Dohu nešķita vairs tik garš un briesmīgs.
Sākumā domāju, ka šī ir sarga māja, bet tomēr nē. Šī ir speciāli bērniem būvēta ēka - spēļu namiņš ar leļļu virtuvi, guļamistabu utt. Te noteikti tika dislocētas Vanderbiltu nepilngadīgās atvases, kamēr pārējā sabiedrības krējuma daļa cilāja kokteiļus galvenajā ēkā.
Pāris bildes no savrupmājai pieguļošā dārza/parka.
Un atkal jau laiks doties tālāk. Mēs ar mazo jaunkundzi izklaidējāmies, kā nu kur mācējām viesnīcas numuriņā, kamēr lielā māsa kopā ar tēti baudīja Teilores Sviftas koncertu. Tētis tika apzināti izvēlēts kā meitas kompanjons koncerta apmeklējumam, jo mamma nopirka biļetes, un teica, ka viņa jau nu gan neiešot uz TS - Like ever:)
Un mamma iemēģināja savu jauno Nikon D7000 knipsējot pāris selfies. Pagrūti, es jums teikšu, ar vienu roku noturēt tik lielu aparātu:)
Ja es būtu dzimusi aristokrāte vai kāda bagāta industriālista atvase, tad man no saules pleķiem uz sejas nebūtu ne smakas, un brokastis man pienestu gultā...eh, ko nu es te laižu, es noteiki berztu tos katlus un sistu klaču ar pārējo kalpotāju baru:)
Visiem un visām jauku nedēļas nogali!
.JPG)
.jpg)
Tas varenais koks pirms bildes "out"... skudriņas pa muguru raisošs... nu tik ļoti...
AtbildētDzēstPaldies par lielisko ekskursiju!
Es arī pateicos! Man šīs tavas ekskursijas vienmēr ir vismīļākās! Skatos un ir sajūta, ka pati ar vienu kāju būtu pabijusi Ņūportā!
AtbildētDzēstLiels paldies par šo stāstu )))
AtbildētDzēstĻoti skaisti )))
AtbildētDzēst