Sarkana Biete

Jeb turpinājums mūsu darba meklējumu stāstiņam.

Nu jau varu reminiscēt par janvāra notikumiem ar vieglu un diafragmas kustībai netraucējošu izelpu, bet ja kāds ņemtos salīdzināt mūsu nervu šūnu un sirmo matu daudzumu pirms un pēc visa šī procesa, tad zināmas matemātiskas izmaiņas tur noteikti būtu atrodamas. Ļaušu minēt, kurā kategorijā ir kas nācis klāt, un kur gājis mazumā:)

Un tā - par visu pēc kārtas.

Šoreiz piedalījāmies Search Associates rīkotajā darba tirgū Londonā. Pašu rīkotāju vārdu es "ielinkoju", ja nu kādam ir interese šo to papētīt dziļāk. Bez Search Associates vēl varu ieteikt (ISS) International School Services, kuru pakalpojumus izmantojām desmit gadus atpakaļ. Vēl labus vārdus esmu dzirdējus par TIE online aģentūru. Protams, var jau laimēties, un nākamo darba vietu izdodas atrast bez starpnieka palīdzības, bet mēs nebijām šī mazākuma rindās.

Iespējams, ka tur darbojas kaut kāds viltīgs lobēšanas princips, bet, gan Search Associates, gan ISS savus darba tirgus pasākumus vienmēr iemanās organizēt padārgās viesnīcās ar attiecīgu cenas birciņu. Grozi kā gribi, bet lai piedalītos šajā darba tirgū, darba meklētājam ir arī turpat jāapmetās. Ja desmit gadus atpakaļ tā bija Grand Hyatt viesnīca pašā Manhetenas sirdī, tad šogad viss notika Millennium Gloucester viesnīcā un konferenču centrā. Mēs gan mitinājāmies Millenium Baileys viesnīcā, kas atrodas turpat blakus. Viesnīca ar ļoti jauku vecās Londonas šarmu un ļoti izdevīgu dislokācijas vietu. Labākie Londonas muzeji un parki teju rokas stiepiena attālumā. Bet ne jau nu izklaidēties mēs tur braucām...

Mēs braucām Londonu ieņemt pilnas komandas sastāvā, kas principā nav nepieciešams, bet..ir savi bet, un var gadīties tā, ka potenciālais darba devējs tomēr vēlas redzēt, ko tad viņš īsti ņem savā paspārnē. A ja nu jaukajam skolotājam ir pagadījusies sieva, kas ir attāla radiniece trakajai Meisonu Bertai. Vai vēl trakāk - jaukais skolotājs ļoti grib šajā skolā (Papua-Jaungvinejā, piemēram) strādāt, bet sieva grib palikt Ikšķilē (piemērs atkal, protams) un cept pīrādziņus? Jaukajam skolotājam tomēr izdodas sievu pierunāt, bet kontrakta vidū ģimenes pamati sāk šķobīties, pāris īzšķirās utt. - vārdu sakot, šmuce un kontrakts tiek pārtraukts.

Ko es ar to gribu pateikt? Tikai to, ka tas ir ļoti, ļoti nopietns lēmums, un tam nevajadzētu pieiet viegli - sak, labs ir, es tur nedaudz padzīvošu un tad jau redzēs. Ir arī savi kontrakta noteikumi, kurus tomēr ir jāievēro. Tā, piemēram, tikai nedēļu atpakaļ no mana vīra patreizējās darba vietas tika atlaists kāds skolotājs, kura sieva ar bērniem jau vairāk kā gadu bija pārcēlušies atpakaļ uz Austrāliju, bet tajā pašā laikā minētais skolotājs saņēma visus ģimenes statusa bonusiņus - aviobiļetes visiem gimenes locekļiem, bērnu skolas mācību maksas ekvivalentu skaidrā naudā utt. Šmaukšanās, ka es jums saku.

Bet nu atgriezīsimies Londonā. Lūk, tāda izskatījās mūsu viesnīca dienas gaismā no ārpuses.


Bilde nočiepta šeit, jo es tā arī nenofotografēju viesnīcu no ārpuses.

Un tumsiņā tā bija romantiski izgaismota:



Bildes no šejienes

Tā kā mēs pavisam bijām četri, tad nācās vien maciņu atvērt tā nedaudz plašāk, un apmesties tā saucamajā "suite" numuriņā. Mūsu apartamenti bija viesnīcas pašā augšā, ar savām atsevišķām kāpnēm un bez kaimiņiem. (Man kaut kā prātā ienācā vecs joks par Doģiku, kuram bērnudārzā bija iedalījuši pavisam atsevišķu stāvu, lai tas citiem bērniem netraucētu...)




Un vēl kāds pavisam neglamūrīgs skats no mūsu ikdienas.

Ja mūsu Londonas vizītes fons būtu bijis tikai ar holidejisku noskaņu, tad es šo jauko viesnīcu būtu izbaudījusi daudz vairāk.


Romantiskais lodziņš mūsu numurā, un vitrāža kāpņu telpā.

Kad čemodāni izkrāmēti, galvas un rumpji atpūtināti, trakais darba meklēšanas maratons var sākties.

Pati pirmā - piereģistrēšanās un orientēšanās sesija. Šīs bildes ir no mana telefona, tāpēc ne visai kvalitatīvas




Man un citiem darbu nemeklējošiem partneriem tika iedalītas "Accompanying Partner" vārdu kartes. Savā starpā jokojām, ka varam pateikties pasākuma organizētājiem par "saudzīgo" vārdu izvēli, jo varēja būt arī trakāk - piemēram, "Dead Weight" vai "Trailing Spouse".

Nākamais rīts un etaps - pieteikšanās uz intervijām. Šoreiz skolu pārstāvji tikai dislocēti divos stāvos, alfabētiskā kārtībā. Žēl, ka nenobildēju to skudriņas pār muguru izraisošo cilvēku rindu pie viesnīcas durvīm šajā rītā. Prātīgi darba meklētāji jau nāk sagatavojušies ar savu stratēģiju un daudz maz skaidru uzbrukuma mērķu sarakstu. Mums arī bija savi favorīti. Var gadīties, ka neviena no skolām pat nav ieinteresēta ar konkrēto kandidātu runāt. Man ir bail iedomāties, kā tādā brīdī šis cilvēks varētu justies.

Un tā, mūsu saraksts bija sekojošs - Amsterdama, Parīze, Belgrada, Hanoja, Ņujorka, Kārdifa, Cīrihe, pēdējā brīdī vēl tika piemesta Bangkoka, Pekina, Nagoja un Džakarta. Pirmajā fāzē atkrita Belgrada, Hanoja un Cīrihe, jo tās nebija gluži mana cienītā kārotās pozīcijas. No šīm trim mums visvairāk žēl bija par Apvienoto Nāciju skolu Hanojā, jo skola ir vienkārši ūberlaba. Nu nekas, varbūt nākamo reiz:).

Galu galā tika noliktas astoņas intervijas. Ja jums šķiet, ka astoņas intervijas divās dienās ir nieka lieta, tad man jūs uzriez ir jābrīdina, ka tas tā nav. Ir nepieciešams astronomisks koncentrēšanas spēks un mentālo ātrumu pārslēgšanas ātrums, jo katra skola ir savādāka, un katrai pozīcijai ir savas nianses, kuras kandidātam ir jāzin un savlaicīgi tam jāsagatavojas. Varu tikai apbrīnot sava vīra angļu pragmatiskā ņujorkieša mieru (vismaz ārējo), ar kādu viņš šim ārprātam piegāja. Es uz pirmajām intervijām līdzi negāju, jo manu daiļo seju darba devējiem bija tas gods redzēt jau pieteikšanās procesā. Tas man, protams, netraucēja nedaudz patroļļot pa viesnīcas koridoriem, kur  notika konkrētās intervijas. Viss ir ļoti utilitāri un ar maksimālu resursu izmantošanu. Uz pāris dienām darba devēju viesnīcas numuriņi pārvēršas par interviju telpām. Atceros kādā durvjapakšā iesprausto čībiņu, lai durvis nevērtos ciet...balta un pūkaina viesnīcas čībiņa durvīs, aiz kurām izšķirās kāda cilvēka nākotne...

Nabaga Millennium Goucester viesnīca bija burtiski skolotāju un skolu pārstāvju ieņemta - liftā knapi varēja kāju iebāzt. Jutu līdzi pārējiem viesnīcas iemītniekiem, kas šajās liktenīgajās dienās bija izvēlējušies šo viesnīcu par savu patvērumu. Nejauši noklausījos kāda pavecāka britu džentelmaņa reakciju uz šo darba darba tirgus procesu - "How exciting!!!" - un tas viss ar sulīgu britu akcentu.



Pāris bildes no manas spiegošanas.

Kamēr mans cienītais drosmīgi cīnījās par mūsu saulaino nākotni, es apmeklēju mūsu favorītu skolu prezentācijas. Dažas ļoti pieticīgas, bet dažas ar tādu Umpf, ka elpa aizraujās. Kārtējo reizi nopriecājos par Apvienoto Nāciju skolām, gan Ņujorkā, gan Hanojā, jo pasaulē tādas ir tikai divas un ar savu pelnītu reputāciju.

Un kas tad pamazām atbira tālāk. Atkrita Parīze, jo tur mēs dzīvotu pusbadā. Kā pati skolas direktrise teica, ka pat ar savu algu viņai nav izdevies neko iekrāt. Šī skola ir vairāk piemērota neprecētiem skolotājiem bez bērniem, ko var attiecināt uz lielāko daļu Eiropas skolām, diemžēl. Bet neskumstiet, par Parīzes zaudējumu mēs nepavisam negaudojām.

Atkrita arī Amsterdama - te jau bija nedaudz sāpīgāk, jo visas pazīmes vilka uz pozitīvo pusi. Mēs varam tikai spekulēt, kas un kā, bet iespējams, ka atradās kāds skolotāju pāris, kas spēja aizpildīt mana vīra kāroto pozīciju plus vēl kādu vakanci. Ar vienu šāvienu divi zaķi, tā teikt. Un tā tas arī gadās, jo skolai ir daudz izdevīgāk darbā ņemt skolotāju pāri, maksāt par vienu dzīvesvietu un bērnu skološanu, nevis ņemt kādu kuram astē trīs uzturamie. Skarbi, bet patiesība.

Nagoja, o, skaistā un tālā Nagoja:) Šeit mums bija abpusēja mīlestība no pirmā acu uzmetiena, bet pēc prātīgas faktu apsvēršanas no trases mēs nogājām paši. Nostrādāja finansiālais aspekts, jo bērnu skolas maksa tiktu apmaksāta tikai daļēji, un par atlikušo summu mums būtu neiespējami izdzīvot. Šķīrāmies ļoti negribīgi, un kontaktus noteikti uzturēsim. Kas zin, kā nākotnē kas iegrozās:)

Tā, kas tad nu atlicis - Bangoka. Šeit es savas domas un viedokļus iebāzu kabatā, un ļāvu vīram iet uz priekšu. Pēc skolas prezentācijas apmeklēšanas man par šo skolu radās visai jocīgs iespaids (skolas vārdu šeit neizpaudīšu, bet ja nu kādam ir interese, tad varat ar mani sakontaktēties). Iespējams, ka skola ir ļoti laba, bet nu es nevarēju atbrīvoties no tādas kā sektas sajūtas...Kad process uz priekšu nekustēja, es atviegloti nopūtos, un tikai vēlāk mans cienītais atklājās, ka viņam esot bijusi visai līdzīga sajūta par šo minēto izglītības iestādi. Stūrējām uz priekšu...

Uz finiša taisnes izgāja Kārdifa, Ņujorka, Pekina un Džakarta. Kā pirmā un vispārliecinošākā iezīmējās Pekina, kur skolas direktors gribēja manu vīru un nevienu citu (profesionālā kapacitātē, protams:). Viss bija atkarīgs no skolas padomes, kur viss tiek pārspriests un risināts demokrātiski. es jau biju gatava to piesārņotā gaisa krupi norīt un mācīties ķīniešu valodu, bet liktenis izlēma savādāk:)

Kārdifas pozīcija nebija skolotāja pozīcija, bet gan konsultanta darbs Starptautiskā Bakalaureāta (IB) centrā bez nekādām starptautiskso skolu kontrakta privilēģijām. Pašam jāmaksā par mājvietu un skolām. It kā jau sākām noskaņoties dzīvei reālajai, bet viss tika nolemts mūsu vietā. un labi, ka tā:)

Ņujorkas Apvienoto Nāciju skola - eh, lai arī cik pa spalvu glaudoši tas lika justies, ka viņi bija ieinteresēti mana vīra kandidatūrā, tomēr labi, ka arī šis variants līdz galam tomēr neizkristalizējās.

Un tā, tad nu esam palikuši pie Džakartas, Indonēzijā, kur mūs grib, un mēs gribam. Vīram tiek piedāvāta pozīcija, kur mācīs viņš tikai uz pusslodzi, be atlikušo pusslodzi darbosies MYP (Middle Years Programme) koordinatora kapacitātē, ko viņš ir godam pelnījis - gan koppublicējot mācību materiālus šajā jautājumā, gan vadot dažādus apmācību seminārus. Man ir patiess prieks, un mēs ar lielu cerību veramies nākotnes virzienā...un vēl jo vairāk ceru, ka līdz augustam būs nomierinājušies visi aktīvie Indonēzijas vulkāni...


Sanāca baigi garais palags, bet nu ņemiet par labu!