Vēl tikai viena diena, un mēs līdz septembrim vai oktobrim burtiski dzīvosim uz čemodāniem. Patreiz vēl tā īsti neapjaušu, kā tas īsti būs - iztikt bez tās vai šitās iemīļotās lietas, uzpariktes utt. Zinu, ka man pietrūks mani digitālie svari vannas istabā, jo tas jau man ir izveidojies par savu ikrīta rituālu, ka uz tiem jāuzkāpj, lai pārliecinātos, ka ar manu redzi vēl ir viss kārtībā un pa nakti pēkšņi neesmu izkususi:)
No šujmašīnām un rokdarbu stūrīša es atvadījos ilgi un ar pienācīgu cieņu, katru dienu kaut ko nedaudz piekārtojot, sašķirojot. Vispār šāda svešu spēku (aka - pārvadātājkompānijas darba spēka) invāzija manā dzīves telpā uz manu psihi ir atstājusi savu iespaidu. Efekts ir divpusējs - jā, grūti noskatīties, kā svešas rokas visas mīļās lietas tā fiksi un bezpersoniski satin, sapako un sabāž kastēs, it kā tās neko nenozīmētu, un galvā visu laiku šaudās domas, ka otreiz neko tādu negribētos darīt. Tajā pašā laikā nākas pašam ar sevi aprunāties un apzināties, ka tās visas ir tikai lietas - no visniecīgākās burciņas * līdz pat krāšņākajam persiešu paklājam. Tikai un vienīgi lietas, jo pats svarīgākais - nu tie mūsu mīļcilvēki, ir taču tepat, un nekādās kastēs un konteineros netiek bāzti, un tas ir jāizbauda.
*burciņu jautājums manā gadījumā robežojas jau ar kaut kādu neatklātu pataloģiju. Ja man būtu māja ar pagrabu vai bēniņiem, tad es tās krātu līdz man nelabi paliktu...
Un tā es te kūkoju jau otro dienu, pasīvi noskatīdamās, kā mūsu iedzīve rātni saguļ kastēs. Patreiz mūsu dzīvojamā istaba izskatās šādi, un enerģiskie Allied Pickfords puiši naski kartona kastēs pako otrā stāva valstību.
Lasīt arī nevaru, tāpēc lēnām pārskatu savu fotogrāfiju blāķi, un pastaigājos pa atmiņu taciņu. Vakar Tviterī Laine jautāja, vai man pietrūkšot Doha, un es tā uz pirmā sitiena atbildēju, ka pietrūks tikai tās piedāvātais komforts. Nu bet kad tā apsēžas un labi padomā, tad ir jau arī šis tas cits, kas mūsu dzīvi šeit ir padarījis tīkamu. Vai tad mēs citādi būtu šeit nodzīvojuši gandrīz desmit gadus? Varbūt kādu dienu saņemšos un uzrakstīšu kādu garāku apcerējumu par šiem desmit gadiem tuksnesī, bet patreiz piedāvāju tādas fotogrāfiskas atmiņu drusciņas.
Iesākumā nedaudz statistikas - kopskaitā Dohā mums ir bijušas četras mājvietas. Pirmās trīs par mājām esam saukuši visai īsu brīdu, bet pēdējā tomēr ir sirdī ieaugusi pamatīgi, kopā ar tiem četriem manis stādītājiem kokiem.
Mājoklis numur viens, kas manā atmiņā iespiedies ar ārkārtīgi lielo plašumu (trīs guļamistabas, divas pilnas vannas istabas plus halle augšstāvā, un milzonīga dzīvojamā istaba ar ēdamistabu plus viesu vannas istaba ar dubultizlietnēm piedevām apakšstāvā) un izcili negaumīgām mēbelēm. Laikam šeit tad arī sapratu, ka ar latvisko dizaina prizmu uz šejienas lietām es skatīties nevarēšu. Vēl joprojām atceros tās zeltītās dīvāna kājas, kas savu mēbeli stabilizējošo funkciju tā arī nepildīja, un mēs ik pa laikam tās nolauzām.
Liels plus mūsu pirmajai Dohas mītnei bija tā dislokācijas vieta. Bijām pavisam tuvu Al Wakra zvejnieku ciematiņam, un peldēties braucām, kad vien nebija skinkums. Peldējāmies paši, un skatījāmies arī kā citi peld vai tiek peldināti. Atmiņā iespiedusies arī naksnīgā Al Vakra ar saviem zvejnieku tīkliem un mošejām.
Mājoklis numur divi - divistabu dzīvoklis jau nedaudz tuvāk vīra darba vietai. Jocīgi, bet no paša dzīvokļa man pat tā īsti nav nekādu fotogrāfiju. Šo bildi gan sazīmēju kā attiecīgajai mājvietai piederošu, jo ļoti labi atceros, kā mana lielākā meita guldināja visas savas lelles uz grīdas.
Un vēl atceros mūsu ballēties mīlošos libāņu kaimiņu puišus, kas ārkārtīgi izjusti ap kādiem pustrijiem naktī skaļā balsī dziedāja Ērika Kleptona "Tears in Heaven". Radās atziņa, ka šeit šāda emociju izpaušana nemaz netiek uzskatīta kā vīriešiem nepiederoša.
Turpinājām iepazīt vietējās tradīcijas, tuknesi un arī pārējās Katāras pludmales
Mājoklis Numur Trīs. Ērts trīsistabu dzīvoklis svaigi uzceltā daudzdzīvokļu mājā. Kāpņu margas apzeltītas, jo tas šeit tā nākas un pieder, bet apakšzemes stāvvietā katrai mašīnai atvēlētā vietiņa iezīmēta tā, ka noparkoties visas vienlaicīgi nevar. Pašu parkošanās manervu cienījamā mašīnu stāvvietu inspekcija bija piemirsusi, un šo marasmātisko stāvvietu atzinusi par pilnīgu normālu. Radās atziņa , ka vārdi "normāls" un "funkcionāls" sevī nes arī savas vietējās kultūras interpretācijas, un pats galvenais taču ir, lai viss labi izskatās:)
Pirmo reizi piedzīvoju tādu niknu tuksneša vētru, kad pa gaisu lidoja dažādi objekti un stāvvietām tika rauti nost jumti. Skats no mana loga. Gadu vēlāk šīs stāvvietas vietā tika uzbūvēts glauns hotelis, un mūsu bijušā dzīvokļa iemītnieki tagad var lūkoties viesnīcas apmeklētāju logos.
Un nobeigumā mājas Numur Četri. Patīkamas atmiņas - jauki Ziemassvētki, zaļas Lieldienas un neskaitāmi un neaizmirstami vakari un sarunas piemājas zaļajā zonā... un tā pavairāk bilžu:)
Es te tā varētu sēdēt un reminiscēt stundām, bet nu man jāiet uzmest aci pakošanās darbiem. Esmu dzirdējusi pastāstus, kur pakotāji savā lielajā centībā ir aizsūtījuši pat virtuves atkritumus uz jaunajām mājvietām. Varu tikai iedomāties, kāds patīkams pārsteigums bija šai ģimenei šo aromātisko sūtījumu saņemot:)
No šujmašīnām un rokdarbu stūrīša es atvadījos ilgi un ar pienācīgu cieņu, katru dienu kaut ko nedaudz piekārtojot, sašķirojot. Vispār šāda svešu spēku (aka - pārvadātājkompānijas darba spēka) invāzija manā dzīves telpā uz manu psihi ir atstājusi savu iespaidu. Efekts ir divpusējs - jā, grūti noskatīties, kā svešas rokas visas mīļās lietas tā fiksi un bezpersoniski satin, sapako un sabāž kastēs, it kā tās neko nenozīmētu, un galvā visu laiku šaudās domas, ka otreiz neko tādu negribētos darīt. Tajā pašā laikā nākas pašam ar sevi aprunāties un apzināties, ka tās visas ir tikai lietas - no visniecīgākās burciņas * līdz pat krāšņākajam persiešu paklājam. Tikai un vienīgi lietas, jo pats svarīgākais - nu tie mūsu mīļcilvēki, ir taču tepat, un nekādās kastēs un konteineros netiek bāzti, un tas ir jāizbauda.
*burciņu jautājums manā gadījumā robežojas jau ar kaut kādu neatklātu pataloģiju. Ja man būtu māja ar pagrabu vai bēniņiem, tad es tās krātu līdz man nelabi paliktu...
Un tā es te kūkoju jau otro dienu, pasīvi noskatīdamās, kā mūsu iedzīve rātni saguļ kastēs. Patreiz mūsu dzīvojamā istaba izskatās šādi, un enerģiskie Allied Pickfords puiši naski kartona kastēs pako otrā stāva valstību.
Lasīt arī nevaru, tāpēc lēnām pārskatu savu fotogrāfiju blāķi, un pastaigājos pa atmiņu taciņu. Vakar Tviterī Laine jautāja, vai man pietrūkšot Doha, un es tā uz pirmā sitiena atbildēju, ka pietrūks tikai tās piedāvātais komforts. Nu bet kad tā apsēžas un labi padomā, tad ir jau arī šis tas cits, kas mūsu dzīvi šeit ir padarījis tīkamu. Vai tad mēs citādi būtu šeit nodzīvojuši gandrīz desmit gadus? Varbūt kādu dienu saņemšos un uzrakstīšu kādu garāku apcerējumu par šiem desmit gadiem tuksnesī, bet patreiz piedāvāju tādas fotogrāfiskas atmiņu drusciņas.
Iesākumā nedaudz statistikas - kopskaitā Dohā mums ir bijušas četras mājvietas. Pirmās trīs par mājām esam saukuši visai īsu brīdu, bet pēdējā tomēr ir sirdī ieaugusi pamatīgi, kopā ar tiem četriem manis stādītājiem kokiem.
Liels plus mūsu pirmajai Dohas mītnei bija tā dislokācijas vieta. Bijām pavisam tuvu Al Wakra zvejnieku ciematiņam, un peldēties braucām, kad vien nebija skinkums. Peldējāmies paši, un skatījāmies arī kā citi peld vai tiek peldināti. Atmiņā iespiedusies arī naksnīgā Al Vakra ar saviem zvejnieku tīkliem un mošejām.
Turpinājām iepazīt vietējās tradīcijas, tuknesi un arī pārējās Katāras pludmales
Mājoklis Numur Trīs. Ērts trīsistabu dzīvoklis svaigi uzceltā daudzdzīvokļu mājā. Kāpņu margas apzeltītas, jo tas šeit tā nākas un pieder, bet apakšzemes stāvvietā katrai mašīnai atvēlētā vietiņa iezīmēta tā, ka noparkoties visas vienlaicīgi nevar. Pašu parkošanās manervu cienījamā mašīnu stāvvietu inspekcija bija piemirsusi, un šo marasmātisko stāvvietu atzinusi par pilnīgu normālu. Radās atziņa , ka vārdi "normāls" un "funkcionāls" sevī nes arī savas vietējās kultūras interpretācijas, un pats galvenais taču ir, lai viss labi izskatās:)
Un nobeigumā mājas Numur Četri. Patīkamas atmiņas - jauki Ziemassvētki, zaļas Lieldienas un neskaitāmi un neaizmirstami vakari un sarunas piemājas zaļajā zonā... un tā pavairāk bilžu:)
.JPG)
.jpg)
Esmu ziņkārīga, kas ir tas pirmajā bildē gandrīz priekšplānā par garenu priekšmetu iepakots? :) :)
AtbildētDzēstJā, pārvākšanās laiks... prasa zināmus dvēseles spēkus! :) Lai viss paiet iespējami viegli!
Tas ir putnubūrveidīgs metāla bārs:) Izskatās pēc raķetes vai gigantiska cigāra, vai ne:) Un paldies par novēlējumu!
AtbildētDzēstJā, nav laikam viegls darbiņš pārcelties pāri puspasaulei ar visu iedzīvi. Jau pārvākšanās ar visām mēbelēm no Rīgas līdz Vecpiebalgai savulaik prasīja daudz nervu un spēku, bet jums daudz trakāk. Veiksmīgu pakošanos un gaidīšu reportāžu no jaunās mājvietas!
AtbildētDzēstveiksmīgu sadzīvošanu ar kastēm un pārvākšanos! Skatos, ka Tu līdz manam vecumam varbūt vēl sitīsi pušu manus rekordus- mainīt dzīvesvietu vidēji ik pa 5 gadi :):)
AtbildētDzēstAj :) Jūtu līdzi un apsveicu :)
AtbildētDzēstIzskatās aizraujoši, Jūs esat drosmīga ģimene!
AtbildētDzēst