Sarkana Biete

Dzīvei svešā zemē ir kaut kāda līdzība ar partneru attiecībām. Jā, ir tur savs medusmēnesis, kad viss ir jauns un elpu aizraujošs, bet tad tam seko klupšana un atkal kājās stutēšanās, un "viss man līdz brošai" mijās ar "ak, cik te viss ir jauki". Manai un Indonēzijas "kopdzīvei" nu jau ir septiņi mēneši, un varu teikt, ka abas esam daudz maz viena pie otras pieradušas, apzinājušas trūkumus un spēka punktus. Indonēzija man ir iemācījusi uz lietu kārtību skatīties nedaudz brīvāk un nepiespiestāk.

Pagaidām manas zināšanas par Indonēziju aprobežojas ar pāris pilsētām un apdzīvotām vietām Javas salā un Bali salu, bet šo faktu noteikti mēģināšu tuvākajā nākotnē labot. Indonēzija ir tik dažāda!

Pagājušās nedēļas nogalē devāmies apciemot Bandungas pilsētu, a.k.a. Kota Kembang (Ziedu Pilsētu) jeb Indonēzijas Parīzi.

Tautā pazīstama arī kā vieta, kurp indonēzieši, malaizieši un pat glancētās Singapūras iedzīvotāji dodas pēc lētām/lētākām štātēm. Un kāds tur brīnums, jo Bandunga ir tekstila industrijas milzis, kas pilda tādu zīmolu veikalu plauktus kā Old Navy, Gap, TopShop, Banana Republic, H&M, Hugo Boss, Armani, Versace...vai man vēl turpināt?:) Šī lētākpārdošana Bandungai ir tik ļoti iepatikusies, ka liela daļa "outlet" veikalu iepērk pārpalikumus un daļējus brāķīšus arī no Taizemes, Vjetnamas un pat Portugāles ražotnēm.

Neliegšos, arī es kritu kārdinājumā, un nedaudz (relatīvi, protams:) paplašināju sava skapja saturu.

Mūsu Bandungas braucienam gan bija cēlāks virsmērķis - proti, apskatīt turpat netālu dislocēto Tangkuban Perahu (vulkānu Perahu). Jā, un vēl bija doma apciemot audumu un tekstīliju tirgotavas ar cerību atrast supergaru rāvējslēdzēju un citus šūšanas piederumus. Rāvējslēdzēju nenopirku, bet vulkānu gan apciemoju.

Uz Bandungu devāmies ar vilcienu. Lidošana man patreiz nešķiet visai simpātiska, objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ...un es ceru, ka turpmāk lidmašīnas turēsies gaisā, mistiski nepazudīs, netiks "netīšām" notriektas, neiekļūs "intertropical convergence zone", nejauši neietrieksies kādā tiltā, un visiem pilotiem ar galvām viss būs vislabākajā kārtībā. Nu tas tā, liriski aerofobiskai atkāpei.

Bet nu atpakaļ pie vilcieniem. Tie man vienmēr ir gājuši pie sirds -  elektriskie, ar dīzeli darbināmie un ātrvilcieni. Indonēzijā ātrvilcienu vēl nav, bet kaut kur lasīju, ka nākotnē tādi tiek plānoti. Ar ātrvilcienu brauciens no Džakartas uz Bandungu būšot tikai kādas nieka 30 minūtes, bet mēs priecājāmies arī par trīs stundu braucienu.

Visai prātīgs atgādinājums, manuprāt

Greznās lifts durvis Gambir dzelceļa stacijā

Indonēziešu vārdu krājumu var papildināt arī šādi - un tātad, ziemeļi ir "utara", bet dienvidi "selatan"

Mūsu ceļojums sākās Gambir Stasiun (Gambiras dzelceļa stacija). Iepriekš visu izpētīju, un nolēmu sekot ieteikumiem pirkt biļetes tā saucamajā "eksklusif" klasē. Nekas jau izcili ekskluzīvs tas nav, bet mēs bijām tīri apmierināti. Ērti krēsli, gaisa kondicionieris, un brauciena laikā no pavadoņiem var iegādāties pat ceptus rīsus un zupu. Ja kļūst garlacīgi, var skatīties filmu. Mums trāpījās RED2, gan turp, gan arī atpakaļ braucot.



 Mazā jaunkundze "lasa" vietējo avīzi indonēziešu valodā.

Skats pa vilciena logu - terasveidīgie rīsu lauki.

Esam klāt! Uzreiz sajutām atšķirību starp Džakartas mitro tveici un Bandungas patīkamo vēsumu. Daudzi Džakartieši sūdzās, ka Bandungā viņiem esot auksti - 25 grādi plusā nav joka lieta:)

Pirmo vakaru un nākamo dienu burzamies pa pilsētu. Iespaids ļoti patīkams. Patika mums gan viegli sagremojamais Bandungas pilsētas mērogs (vismaz salīdzinot ar Džakartas plašumiem), gan arī viegli hipsterīgā atmosfēra. Jau paspējām kļūt par regulāriem D'Barrels bāra apmkelētājiem, kur mūs vairākas reizes aicināja līdzdziedāt vietējie muzikanti. Mēs gan pieklājīgi atteicāmies, vismaz pagaidām:). Un te vēl vien liriska atkāpe - šoreiz par indonēziešiem. Indonēzieši ir bezgala draudzīgi un sirsnīgi, un arī lieli dziedātmīlētāji. Dzied viņi visur un bez kautrēšanās un no sirds, kā nu kuram sanāk. Ja pareizi atceros, tad medaļu kopskaita ziņā, 2014.gada Pasaules koru olimpiādē Indonēzija ierindojās 5.vietā.

No trakās iepirkšanās man ir tikai viena vien telefonbilde. Ņemiet nu par labu.

Veikals Rumah Mode

Kad no pilsētas piedāvātajiem labumiem sākām jau pagurt, devāmies augstāk kalnos. Izmantojām viesnīcas piedāvātos šoferīša pakalpojumus.

Skats pa mašīnas logu ceļā no Bandungas uz Perahu vulkānu. Apbrīnoju indonēziešu līdzsvara izjūtu, jo šitā balansēt uz mopēda aizmugurējā sēdekļa un vienlaicīgi sūtīt īsziņas es nu gan nevarētu. Žēl, ka nenoķēru Džakartā redzēto meiteni skaistā gaiši zilā vasaras kleitiņā, kas iemanījās tekstot pati pie mopēda stūres sēdēdama.

Un te jau arī pats vulkāns Perahu - miglas, sēra izgarojumu un mākoņu ieskauts. Patreiz mierīgs, bet pēdējo reizi tas esot izvirdis 2013 gadā.

Tangkuban Perahu - Perahu vulkāns

Ir kur izskrieties un kāpelēt. Nākamo reizi gan būšu nedaudz gudrāka, un mazajai jaunkudzei likšu vilkt garās bikses.


 Atvelkam elpu un iestiprinamies ar ingvera tēju un kukurūzu. Arī vārītās olas piederot pie vulkāna ēstuves kulinārajām tradīcijam. Tautā runā, ka tās vārot uz vulkāna karstajiem izgarojumiem.

Blakus manai tējas glāzei tie zaļie vīstoklīši ir baltie rīsi (nasi putih). Rīsi indonēziešiem kā mums kartupeļi - visur un visādās kombinācijās.


Tie garenie dzeltenie ir mīklā cepti banāni. Man tie ļoti garšo, bet svaigi cepti un vēl pavisam karsti. Un ja pa virsu vēl uzliek saldējuma karoti - ņamm!

Atpakaļceļā piestājām Floating Market Lembangas pilsētā.











Tējas plantācijas netālu no vulkāna Perahu.



Piestājām arī pie Ciater Hot Springs, Bijām jau viegli saguruši, tapēc ilgi neuzturējāmies, un karstajā ūdenī nopeldēties ielīda tikai mans cienītais.



Pagaidām tas arī viss. Sampai jumpa jeb uz redzīti!